Kategorijas arhīvs: Bez tēmas

Diemžēl mans kā dvīņu mammas otrā mēneša vadmotīvs bija “stresināt sevi par mazuļu veselību”. Viss sākās ar dēla iesnām. Mokoši. Gan man, gan viņam. Vēlāk tās pārvērtās par balss aizsmakumu. Tā kā man ar šo bija pieredze ar vecākajiem bērniem, naktīs uztraucos par akūta laringīta lēkmēm. Izpalika. Mierinoši bija, ka ģimenes ārste pati ik paTurpināt lasīt “(09) Otrais mēnesis ar tarakāniem galvā un ēdiena, dzēriena tonnāžām vēderā”

Bijām mājās. No visām reizēm šī bija vispatīkamākā mājās pārbraukšana. Visas reizes mums pakaļ brauca vīratēvs, bet mājās sagaidīja vīramāte. Ar pirmo bērnu jutos labi, bet biju privātīpašnieciska. Gribēju, lai vīra vecāki ātrāk tinās prom, jo tas tač’ mans bērns! Ar otro bērnu jutos apjukusi un domāju – ko nu..?!? Bet šoreiz – relaksēta unTurpināt lasīt “(08) Pirmais mēnesis… un citas pirmās reizes”

Bijām palātā. Visi četri. Pārņēma neizsakāms prieks, ka mazuļi varēja palikt kopā ar mums nevis tika nesti uz inkubatoru. Izstāstīju vīram to, kā man gāja. Viņš izstāstīja, kā gāja viņam. Abi pētījām bērnus – mums joprojām nebija ne jausmas, kā viņi bija sarūmējušies manā vēderā! Meitas vaigi šķita tik ļoti lieli! Ne velti man pašaiTurpināt lasīt “(07) Pirmās dienas dzemdību nodaļā: iemācīties celt, velt, barot… divus”

19.janvāra pēcpusdienā bijām klāt mūsu izvēlētās slimnīcas dzemdību nodaļā. Tā kā biju tur dzemdējusi arī abus vecākos bērnus, viss šķita jauks un pazīstams. Pie tam šajā slimnīcā bija viss nepieciešamais, lai aprūpētu arī priekšlaicīgi dzimušus mazuļus un mazuļus ar veselības problēmām. Mums tas šķita svarīgs faktors. Manas bažas par to, ka mēs varētu netikt pieTurpināt lasīt “(06) Mazuļu piedzimšana: ķeizars pēc dvīņu noteikumiem”

Bija sācies pa māju dzīvojamais laiks. Pirmās darba dienas, kad nebiju darbā, bija trakas, jo pēc sajūtām šķita, ka strādāju vairāk nekā esot tur – visi rakstīja un zvanīja. Lai gan kolēģiem un klientiem laicīgi paziņoju par savu pēdējo darba dienu, tomēr nespēju vien atkārtot, ka nu manā vietā ir cits cilvēks. Arī manai aizvietotājaiTurpināt lasīt “(05) Trešais trimestris: pievilkt nedēļu pa nedēļai”

Šajā brīdī esmu 33 gadus jauna un laimīgi precējusies sieviete. Ir 5.5 gadus jauns dēls, 4-gadīga meita un kaķis. Esmu astotajā grūtniecībās mēnesī. Dvīņu grūtniecības. Pēdējie divi vārdi ir tie, kas atbild uz virsrakstā izskanējušo jautājumu. Kad uzzināju par dvīņu grūtniecību (par to gan sīkāk nākamajā ierakstā), protams, ka pirmie vakari pēc ārsta vizītes pagājaTurpināt lasīt “Ievads: kāpēc blogs un ko es te rakstīšu?”

Virsraksts gan varētu būt nedaudz maldinošs. Jā, tika piedzīvota otrā trimestra burvība, jo pazuda nelabumi, un arī miegs tik ļoti vairs nenāca. Bieži gribēju pucēties. Bija pat brīži, kad dzirdot kādu latīņamerikāņu deju ritmu, sajutos seksīgākā sieviete pasaulē. Kad vīrs ar bērniem aizbrauca uz laukiem, man bija laiskošanās dienas vai nu klusumā vai arī uzslēdzotTurpināt lasīt “(04) Otrais trimestris: vieglākā grūtniecības daļa”

Īstenībā mums nebija tā, ka ziņu par gaidāmajiem dvīņiem varējām nesteidzīgi aptvert un izbaudīt staigājot rokās sadevušies saulrieta fonā, kad taciņā pa priekšu skrien mūsu abu vecākie bērni. Nē! Par jaunumiem uzzinājām pirmdienā – vīram sākās nakts maiņu nedēļa, kas nozīmē, ka uz otru darbu man vajadzēja braukt uzreiz pēc darba dienas beigām pamatdarbā. TāTurpināt lasīt “(02) Dieva piesaukšana, lamāšanās, aizkustinājuma asaras jeb citu reakcija un mūsu dubultjaunumiem”

No sākuma prologs visai tai dvīņu lietai… Kad viens pēc otra ar pusotra gada starpību piedzima dēls un meita, mājās biju “nosēdējusi” 3 gadus 9 mēnešus un 10 dienas. Man ļooooooti gribējās uz darbu, lai gan atzīšu, kas tas saistījās ar tik milzīgu trauksmi, ka pirms to darīt, apmeklēju psihoterapeitu. Meitai bija jau 2 gadi,Turpināt lasīt “(01) Pašu reakcija par dubultjaunumiem”