Diemžēl mans kā dvīņu mammas otrā mēneša vadmotīvs bija “stresināt sevi par mazuļu veselību”. Viss sākās ar dēla iesnām. Mokoši. Gan man, gan viņam. Vēlāk tās pārvērtās par balss aizsmakumu. Tā kā man ar šo bija pieredze ar vecākajiem bērniem, naktīs uztraucos par akūta laringīta lēkmēm. Izpalika. Mierinoši bija, ka ģimenes ārste pati ik pa laikam pazvanīja un pajautāja, kā mums visiem ar veselību, jo potenciāli saslimt vajadzēja arī māsai – ar dvīņiem parasti ir tā, ka abi reizē slimo reti. Visbiežāk viens pēc otra. Māsa vēlāk tika pie pūžņojošas actiņas. Viss. Paldies dievam, mājas labajam gariņam vai jebkādai citai matērijai, kas bija atbildīga par šo!

Mazais dēls jau dzemdību nodaļā bija saspringts un drebelīgs, neskatoties uz to, ka pēc apgares skalas vertējums bija augstāks kā māsai. Lai gan tur teica, ka pirmos mēnešus tā var būt, tomēr mani tas nelika mierā, jo ik pa laikam trīcēja arī balstiņa. Un nē – tas nebija saistīts ar vēsumu. Tad nu ģimenes ārste nolēma drošībai nosūtīt uz neirosonogrāfiju. Arī māsu. Jo, ja dvīņi, tad visu kopā 😉

Pēc neirosonogrāfijas bija pirmā reize kopš dvīņu dzimšanas, kad mani pārņēma bailes un stress. Tā uzrādīja, ka abiem grūtniecības laikā trūcis skābeklis (nav brīnums – man grūtniecības laikā bija zems hemoglobīns) un abiem galvā ir palielināts “šķidruma” daudzums un novirzes smadzeņu “vēderiņu” izmēros (lai piedod mediķi, bet nemācēšu aprakstīt precīzāk). Izrādās, ka meitai arī bijis mini asins izplūdums galvā, kas uz to brīdi jau bija uzsūcies. Lai arī neonataloģe mierināja, ka asins izplūdums sekas neatstās, tomēr man tas izraisīja milzu šoku. Viņa arī uzreiz pateica, ka redz dēlam kājās paaugstinātu muskuļu tonusu – lielāku, nekā tam vajadzētu šajā vecumā būt. To biju pamanījusi arī pati, jo meita bija “mīkstāka”. Šī iemesla dēļ ļoti saasināti uztvēru ik pa laikam dzirdēto viedokli, ka paaugstināts muskuļu tonuss ir izdomājums, lai fizioterapeitiem būtu darbs. Man bija divi blakus viens otram esoši bēbīši, kurus gribot vai negribot salīdzināju savā starpā – es arī bez speciālista palīdzības sapratu, ka dēlam īsti labi viss nav.

Neonataloģe noteica, ka abiem jāiet pie fizioterapeita un uz 3 mēnešiem nepieciešama atkārtota neirosonogrāfija, kad tiks noteikts – pietiks ar fizioterapeitu vai nāksies pieslēgt arī neirologu. Kad jautāju par “šķidruma” sekām, teica, ka to varēs pateikt tikai pēc vingrošanas. Nav tā, ka viss ir ļoti čābīgi, bet īsti labi arī nav. Vienkārši ar viņiem papildus jādarbojas. Tas mani satrauca. Biju šim gājusi cauri jau ar vecāko meitu un zināju, cik vingrošana var būt laikietilpīga, bet ar diviem… – pat mani, kas ir enerģijas bumba, tas biedēja. Pāris reizes apraudājos. Bailes mani stindzināja, jo tas viss tomēr tika konstatēts apskatot dvīņu galviņas. Smadzenes.

Kā glābiņš nāca kādas twittermamas mierinājums: “Manam jaunākajam bija skābekļa trūkums dzemdíbās (…). Arī trīcēja pēc tam (…). Pirmā neirosonogrāfija bija dramatiska, otrā daudz labāka, trešā ap 2 mēnešiem jau uzrādīja, ka ārpus normas tikai tas, ka smadzeņu vēderiņi nedaudz palielināti, bet kā teica daktere – sīkums uz tā fona, kas varēja būt. Tobrīd priecājos par katru lietu, ko mazais var – guļot var noturēt galviņu tā, ka paskatās griestos – izcili. Zīst spēj – izcili, utt.! (…). Tā nu priecājāmies par visu, ko mazais varēja. Un šobrīd izskatās, ka viņš ir izlēmis mūs pārsteigt – redz, ēd, runā, staigā. Ja nebūs teicamnieks – nu i pofig!” Šie vārdi deva milzīgu spēku un vēlreiz iemeta situācijā, kurā biju visu grūtniecības laiku – uzlikt mazu mērķi, sasniegt to, priecāties un iet uz nākamo mērķi.

Pasauli pamazām sāka pārņemt c-19 sāga. Medicīnas iestādēm sāka uzlikt ierobežojumus un sākām domāt, cik droši ir mazos vest pie speciālistiem šādā laikā. Nolēmām, ka vizītes neatcelsim un aizbrauksim pie katra speciālista vismaz vienu reizi un pārrunāsim visu klātienē, jo visticamāk ar laiku saslimstība ar c-19 tikai pieaugs un situācija būs tikai trakāka. Pirmās patiesās nervozitātes pazīmes saistībā ar šo visu mums sāka parādīties tikai marta vidū, kad tika apturēta NBA sezona, jo to naudas mašīnu tāpat vienu neapturētu. Bet kopumā bija sajūta, ka viss rit savu gaitu: es ar visiem bērniem dzīvoju pa māju, vīrs gāja uz darbu (strādā ražošanā un attālināti neko darīt nevar) un katru otro nedēļu pie mums dzīvoja vai nu vīra vai mana mamma. Apkārt nevazājamies – tikai ārsti un 1-2 reizes nedēļā veikala apmeklējums.

Pie valsts nozīmētā fizioterapeita tikām pēc 3 nedēļām (pirms tam apmeklējot rehabiolotologu, kas nozīmēja 10 fizioterapeita konsultāciju reizes), bet pie privātā aizgājām jau pēc nedēļas, jo vēlējos, lai jau uzreiz varētu kaut ko darīt lietas labā. Vizītes dienā ar vīru sajutāmies gandrīz kā supervaroņi – ar abiem mazajiem ieradāmies ne vien bez kavēšanas, bet pat 20 min ātrāk! Mums parādīja visādus knifus un vingrinājumus – darbības uz bumbas, šūpināšanu palagā. Ieteica uz nakts gulēšanu stingri ietīt autiņā. Skaidroja, ka dēlam ir ļoti izteikts reflekss (atvainojos, ja uzrakstīts neprecīzi), kas vajadzīgs dzemdībām pirmajai elpai, un tas viņu trūcina augšā. Ietīšana nomierinot. Tāpat viņam bija ļoti spēcīgs zīšanas reflekss. Bet tas labi, jo palīdz arī pie galviņas grozīšanas, meklējot krūti. Parādīja, kā palīdzēt attīstīt pāris refleksus, uzspiežot uz noteiktiem rociņu un pēdiņu punktiem. Lika praktizēt tauriņa pieskārienus (šie savulaik ļoti palīdzēja vecākajai meitai). Tāpat parādīja dažādas pozicionēšanas pozas. Īpaši aktuāli tas bija dēlam, jo viņam bija izteikti asimetriska galvas forma ar spicu aizmugurējo daļu, kas, protams, uzdzina papildus kreņķi. Fizioterapeite pamanīja, ka abiem patīk galvu turēt vairāk uz vienu sānu, ko bija jānovērš ar pozicionēšanu un vingrošanu. Ierādīja kā stimulēt embrija pozu, lai mazinātos saspringums jostas vietā un pie astes kaula.

Vizītes sākumā dēls gulēja un uzmodināts kreņķējās. Bet fizioterapeite mācēja nomierināt. Meita nervozēja jau pirms ieiešanas kabinetā, bet palika mierīga pēc palagā šūpošanas vingrinājuma un pēc tam uzvedās kā incītis. Arī vēlāk šis vingrinājums dvīņus ļoti nomierināja.

Pienāca valsts nozīmētā fizioterapija. Fizioterapeits nolēma, ka 10 nozīmētās vizītes tiks “tērētas” līdz 6 mēn vecumam. Šī fizioterapeite vērsa uzmanību uz to, ka dēlam ir ļoti saspringts rajons ap diafragmu – tas izskaidroja viņa biežo atgrūšanu un tusnīšanu. Ieteica diendusas likt gulēt uz vēdera. Sākotnēji biju pret to ļoti ieturēta un baidījos, tomēr, kad pēc pāris reizēm jutu, cik ļoti bērns nomierinās šādā pozā un viegli iemieg, nomierinājos arī pati. Bet vienmēr biju blakus, lai uzmanītu. Meitai, savukārt, atzīmēja iešķībo galviņas pozu.

Kad fizioterapeite darbojās ap dvīņiem, jau redzēju, ka mazie var vairāk nekā `pirms 2 nedēļām pie iepriekšējās fizioterapeites. Ja meita kājas varēja ieliekt līdz pat mutītei, tad dēls līdz krūšu galiņiem (+/-). Bet pirms vingrošanas uzsākšanas nebija iespējams izdarīt pat tik daudz. Tas liecināja, cik tomēr daudz var panākt ar vingrošanu arī mājas apstākļos! Uzskatīju, ka pareizi darīju, ka 1x aizgāju uz maksas konsultāciju. Zīdaiņu attīstībā 3 nedēļas, kas mums bija jāgaida vizītē pie valsts fizioterapeita, ir ļoti daudz.

Saliekot kopā abu fizioterapeitu ieteikumus, skatījos, kas man pašai šķita atbilstošāks – katru dienu abiem veicu vingrojumus uz bumbas, šūpināšanu palagā, pozicionēšanu, pampermaiņas laikā tauriņu pieskārienu masāža, aktīvo punktu stimulēšana un nēsāšana noteiktās pozās. Izmantoju arī mans plikais vēders pret mazuļa pliko vēderu pozu, kad jutās nemierīgāki.

Pamazām sāka notikt arī citas attīstības lietas – abi šajā laikā mācēja skatīties griestos, fiksēja skatienu, sekoja līdzi priekšmetiem un kas svarīgākais – daudz smaidīja J Dēls to darīja ar aptuveni 2 nedēļu nobīdi (līdz šim viņam it visā bija nobīde). Labi ņēmās svarā. Diafragmas vingrojumi ļoti mazināja atgrūšanu. Otrā mēneša vidū meita mēģināja kaut ko gugināt, mēneša beigās arī dēls.

Katram no dvīņiem bija savs raksturs, bet nenoliedzami varēja runāt arī par dvīņu saikni. Piemēram, ja viens miegā sāka “urkšķēt”, to momentā sāka darīt arī otrs. Ja staipīties sāka viens, arī otrs to darīja. Tik maģiski! Kopumā meitiņa bija ļoti mierīga atšķirībā no dēla, kurš mēdza būt ļoti uzstājīgs. Tomēr brīžos, kad viņa klusi ieraudājās, bija sajūta, ka man sirds iztecēs no skumjām. Raudiens izklausījās aptuveni pēc “māmiņ, es arī te esmu… samīļosi beidzot?”

Lieta, kas sagādāja galvas sāpes mums visiem, bija zīdaiņu vannošana. Mums nepatika to darīt dēļ histērijas pēc vannas ģērbšanās laikā, kamēr mazie tika līdz krūtij. Samazinājām šo pasākumu līdz 1-2x nedēļā, lai gan pati vanna patika. Tas pasākums šķita tik nogurdinošs, ka citreiz šķita, ka esam pelnījuši Nobela prēmiju!

Bet bija lieta, kurai tomēr bijām izvilkuši pilno lozi: nagu griešana. Darīju to brīdī, kad mazie bija pie krūts un relaksēti, tādēļ problēmas tas nesagādāja. Pagaidām.

Pirms epopejas ar bērnu neirosonogrāfiju, biju ļoti relaksēta. Man bija atbalsts – vīrs, mamma, vīra māte. Lai arī bija lietas, kas man vīra mātē nepatika, tomēr neuzdrošinājos aizrādīt, jo uz tā palīdzības fona, ko viņa sniedza, tas viss bija pupu mizas ☺ Īsumā manu attieksmi pret dzīvi raksturoja fakts, ka braucot uz dzemdību nodaļu, piefiksēju, ka nevaru atrast savas brilles. Nu labi. Lai paliek. Neiespringu. Un tik ļoti neiespringu, ka dēls tās atrada tikai pusotru mēnesi pēc dvīņu dzimšanas. Nebūtu atradis, nebūtu iespringusi vēl ilgāk.

Tomēr pēc dvīņu neirosonogrāfijas vainas sajūta noķēra lielo lomu un galvā par daudzbērnu ģimeni sāka vēlēties kļūt arī mans tarakānu pāris. Jutos vainīga, ka pirmo mazuļu mēnesi baudīju, neiespringu, un nu tieku sodīta. Iedomājieties – vainot sevi par to, ka jutos labi!!! Te nu mani mierināja vīrs – vai kādam paliktu labāk no tā, ka es būtu stresojusi pirmajā mēnesī? Nē. Drīzāk otrādi. Vēlāk arī pati secināju – būtu to pirmo mēnesi stresojusi, visticamāk man nebūtu bijis spēka, lai saņemtos un darītu visas lietas tagad. Tagad vienkārši ir jāiet un jādara.

Kad divu nedēļu laikā vienā mutes pusē man izkrita plombe, bet otrā nolūza lielā zoba mala, sapratu, ka bērni no manis paņēma ne vien psiholoģiski, bet arī fizioloģiski. Dubultā. Zobārste tikai noteica – visticamāk, ka tas ir tikai sākums. Dvīņi mani fiziski sāka drupināt 🙈 Un vēl tak priekšā matkritis!

Par spīti ar vingrošanu noslogotajam laikam, ar prieku gaidīju ciemiņus (kā vēlāk izrādījās – pēdējos dēļ c-19). Un ne bez humora: atbrauc draudzene ar vīru un bērniem (1 g.v. un 2.5 g.v) un saka, ka ņemot vērā mūsu stāvokli, ilgi neuzkavēsies. Man pirmā doma – kādu stāvokli? Un tad: ā, nu jā – mums mājās 2 zīdaiņi. Viņiem pašiem ir 2 bērni un vienmēr skriešanā un nelielā stresā, tāpēc automātiski uz visiem attiecina grūtumu un pieņem, ka arī mums tā ir. Bija jāskaidro, ka man ļoti patīk sabiedrība un ciemiņi. BET! Zinot, ka ar 4 bērniem tikt sabiedrībā ir grūti, labprāt pieņēmu sabiedrību pie sevis. Un jā – riktīgi skauda par tiem, kuri tajā laikā tika uz Limp Bizkit koncertu :p

Ak jel, cik lielu epopeju piedzīvojām saistībā ar atbilstošu pamperu piemeklēšanu! Dēls ar savu biežo kriksīškaku bija iedzīvojies čūlās (NEKAD mūžā nebiju redzējusi ko tādu!) un vairums pamperu to padarīja tikai sliktāku. Kā atpestīšana nāca retāka nakts kakāšana. Īsto pamperu piemeklēšana līdzinājās matemātiskam vienādojumam:

• Pampers Premium – meitai ok, dēlam nē;
• Libero touch [atvesti no UK kā ciemakukulis] – abiem ok, bet LV veikalos neatrodami;
• Huggies elite soft – meitai ok, dēlam nē;
• Huggies classic – abiem nē;
• Babydream – abiem ok (jau velkot pirmo reizi, bija nojauta, ka būs īstie, jo kokvilnīgi un bez smaržas).

Tā kā pēdējie mūsu puses veikalos mēdza ātri beigties, tos pirkām dēlam, bet meitai Pampers Premium. Paskrienot notikumiem uz priekšu, tad ļoooooti labi bija arī GeGe pamperi, kurus izmēģinājām laikā, kad pārgājām uz bikšelēm.

Sākot vingrināt mazos, ļoti uzlabojās viņu nakts miegs, īpaši dēlam. Gājām gulēt ap 23, meita uz ēšanu modās ap 3.30 vai 4.00 un tad 7.00 vai 8.00. Dēls kā kuro reizi. Vairumā gadījumu ik pa 2.5-3.5 stundām, bet bija reizes, kad nogulēja arī pilnas 4 st. Pamazītēm arī viņš sev to nakts miegu vilka klāt (aleluja tai vienai reizei, kad abi nogulēja 5 stundas!). Pie tam, ietinot autiņā pirmajās reizēs aizmigšana bija dažu sekunžu jautājums, par ko biju šokā. Atzīšu gan, ka psiholoģiski man ietīšanas process bija grūti panesams – bērns spirinājās un šķita, ka daru viņam pāri. Lai vai kā, man bija jāceļas vismaz 4-5x naktī, bet tā kā sāku gulēt ar viņiem kopā, tad ieliku mutē krūti un turpināju gulēt arī pati. Šādi gan bija arī mini pārpratumi 🙂 Piemēram, reiz naktī miegaina guļus baroju bērnus. Vismaz tā es domāju. Un tad ap 4.30 piefiksēju, ka viena krūts gandrīz vai sprāgst pušu. Izrādās puika smuki savu ir ēdis, bet meita tik guļ. Biju viņai apgūlusies blakus, devu krūti, bet mazais susurs turpināja gulēt, un arī es momentā aizmigu. No vienas puses priecājos par katru lieku miega stundu, no otras puses, par to nepriecājās manas krūtis, jo katra šāda reize bija tuva tam, lai izveidotos kas līdzīgs sakombinējot Mentos + Coca-cola.

Lai cik ironiski tas nešķistu lasot iepriekšējo rindkopu, tomēr nekādi nesanāca izveidot “piena banku”. Ja neskaita to, ka atslaukšana prasa laiku, kas man bija zelta vērtē, izrādās, ka pat gribot man nekādi nesanāk atslaukt pienu. Mazajiem pietika, bet atslaukšanai nē. Vairāk par to pārdzīvoju saru dzīšanas aspektā. Lielajiem bērniem to veicu mājas apstākļos. Gribēju arī dvīņiem. Sagaidīju no ārstes zaļo gaismu vannā iešanai ķeizara rētas dēļ, bet tā arī nekas nesanāca piena trūkuma dēļ. Centos to aizstāt ar ūdens un rudzu miltus masu, bet diemžēl nekas nesanāca L

Naktīs nemanot no tandēmbarošanas pārgāju uz pamīšus barošanu, lai iegūtu kvalitatīvāku miegu sev un izvairītos no bīstamības, kad barojot iemiegu, bet mazie veļas nost no barošanas spilvena. Citreiz gan šāds ritms ievilkās līdz pusdienlaikam, kad viens ēda 40 min + atraudziņa + vairumā gadījumu pampermaiņa pirms un pēc ēšanas. Kopā ap 1 stundu, kad otrs izgulējies un prasa atkārtoti. Protams, ne katru dienu dvīņi gribēja ēst ik pèc stundas, bet gadījās arī tādas dienas. Un nedod dievs, ja tādās dienās pie manām krūtīm līda arī vīrs! Tad to vien darīju kā uzšņācu: “Tās ir barotnes, nevis seksotnes!” Bet viņš tik smejas 😀 Cik sākumā biju sajūsmā par tandēmbarošanu, tik ar laiku tā man sāka nepatikt. Mans ķermenis no regulārās sēdus pozas posmā no ceļgaliem līdz krustiem atradās nepārtrauktā stīvumā, tirpa kājas un ik pa laikam sāpēja iegurnis. Tāpēc dienas laikā 50/50 sāku izmantot pamīšus barošanu. Diemžēl tas nozīmēja arī mazāk brīvā laika. Lai gan pareizāk būtu “laiks citām nodarbēm”, jo jēdziena “brīvais laiks” jaunajām mammām nav.

Arvien biežāk izvēlējos atraudziņas nesagaidīt, īpaši jau naktīs. Dēlu atgaisot bija vieglāk, meitai atraugu bieži vien vispār nevarēju sagaidīt. Droši vien tādēļ, ka dēls ēda aizgūtnēm un sarijās gaisu, bet meita mierīgi un pieklājīgi.

Jau iepriekš minēju, cik liels atbalsts mums ikdienā bija vīra māte. Ar viņu satikām ļoti labi un psiholoģisko diskomfortu, dzīvojot zem viena jumta, nejutu.Viņa brauca katru otro nedēļu darba dienās (kad vīram bija dienas maiņas), gatavoja ēst, mazgāja traukus, izžāva un locīja veļu, no rītiem veda abus lielos bērnus uz bērnudārzu (kad vēl nebija izsludināta ārkārtas situācija c-19 dēļ) un vakaros daudz laika pavadīja kopā ar viņiem. Pēcpusdienās uz dārziņu gāju pati, jo tas bija mans laiks ar lielajiem bērniem, kad varējām netraucēti parunāt vai aiziet kopā uz bibliotēku. Viena no mūsu dzīves atslēgām bija ritms. Tas gan stundas vai pusotras ietvaros varēja bīdīties, bet pastāvēja vispārējs režģis, kas atviegloja dzīvi.

Attiecībā uz dvīņu aprūpi, vīra māte palīdzēja viņus uzlikt uz barošanas spilvena, pāris reizes, ja dikti raudāja, tad kādu no mazajiem paņēma uz rokām. Un runāšana. Viņa tik daudz ar viņiem runājās!!! Kad man bija jābrauc pie ārsta, tad viņa palika ar mazajiem. Vislielāko izbrīnu manī raisīja fakts, ka šajās reizēs viņai bija izdevies dvīņie iemānīt knupīšus, kurus viņi ikdienā vispār nelietoja. Par dēlu es varbūt tik ļoti nebrīnījos, jo viņam bija izteikts zīšanas reflekss. Bet par meitu gan man bija lielas acis!

Mani pienākumi bija dvīņu aprūpe, vingrošana ar viņiem, pieciešamas kārtības uzturēšana mājā un tikšana galā ar netīro veļu (lai gan šis mūsmājās bija kā mūsdienu versija “Pasakai par vērdiņu“: kabatas vietā veļas grozs un zelta vērdiņa vietā netīrās veļas gabali. Ņem un ņem ārā, bet kā nepaliek tukšs, tā nepaliek). Viņa palīdzēja arī tikt ārā ar mazajiem uz pastaigām. Pastaigāties visbiežāk gribējās vienai, jo tad varēju pazvanīt kādai draudzenei, savai mammai vai vienkārši netraucēti padomāt par lietām. Reiz sadūšojos un viena ar dvīņiem mašīnā aizbraucu uz mežu, kur iekrāmēju viņus ratos un pāris stundas nodzīvoju tur. Tas tiiiik ļoti uzlādēja! Mašīna bija lieliska vieta, kurā iesēsties un pabarot kādu no mazajiem, ja radās tāda vajadzība (martā ārā to vēl nevarēja darīt). Pie tam toreiz pie mums pienāca jauniete ar īpašām vajadzībām un uzdeva daudz jautājumus par dzīvi ar dvīņiem. Atbildēju un jauki papļāpājām.

Pāris reizes vīra mātes vietā pie mums brauca mana mamma. Sākumā nervozēju, bet beigās bija labāk kā domāju. Ar mazajiem viņa ņēmās pat drošāk kā vīra māte (un pati ar to ļoti lepojās) –  ņēma mazos uz atraudziņu gaidīšanu, palīdzējusi ģērbt ārā iešanai un krietni biežāk ņēma rokās, ja raudāja. Un tas viss bez teikšanas. Bet vislielākā sajūsmā es biju par šmorētajām vistām pusdienās! Bērnības garša.

Vīra četru nakts maiņu nedēļā mājās biju viena – naktis nelikās trakas un, lai arī pa dienu viņš gulēja, tomēr jebkurā mirklī varēju viņu pamodināt un lūgt palīdzību. Tajās nedēļās mēdzu pirkt līdzi ņemamās pusdienas uz māju. Brokastis pēc bērnu aizvešanas uz dārziņu gatavoja viņš. Lai gan vīrs man bija milzīgs atbalsts, tomēr ik pa laikam manī urķējas aizvainojums par viņa nežēlīgo darba grafiku – dienas maiņu nedēļās viņš katru darba dienu no mājām izgāja plkst. 7.00, bet atpakaļ bija 20.15. Nakts maiņu nedēļās viņš 4 vakarus no mājām izgāja 19.00 un atpakaļ bija 8.10 nākamajā rītā. Pie tam nu ar dvīņiem biju pasākusi naktī gulēt kopā, un vīrs bija pārvācies gulēt uz citu istabu. Radās sajūta, ka ikdienā tikāmies tiiiik maz! Un vienīgais veids, kā viņš uzzināja par manām ikdienas gaitām, bija lasot tvteri 😀 Ar pirmajiem bērniem no šī veiksmīgi izvairījāmies – ja arī kādu ņēmām blakus, vieta pietika visiem 3. Tomēr šoreiz gulta izrādījās par mazu un mums fiziski četratā nepietika vietas, lai nodrošinātu drošu kopā gulēšanu. Vienu nakti pamēģinājām.

Tas neizbēgami mēdz novest arī pie kāda konflikta. Piemēram, par laika trūkumu sev un savām lietām (gan man, gan viņam). Nācās arī atzīt, ka kopš viņš atsāka iet uz darbu pēc paternitātes atvaļinājuma, tad izpratnes līmenis par manu ikdienu sāka mazināties – kad kaut ko lūdzu, sākās pukstēšana. Tomēr, kad pateicu, ka es viņu naktīs vairs nemodinu augšā, lai viņš var izgulēties, tad atbildēja, ka to ļoti novērtē un pukstēšanas apjoms samazinājās 🙂 Vīrietim ir grūti iejusties sievietes ādā (un droši vien arī otrādāk, lai gan galvenā sajūta – nogurums – abiem ir vienāda), jo tur ārā viņam bija pilnīgi cita dzīve. Jā, viņš fiziski un morāli darbā nogurst, bet no tēva lomas tomēr atpūšas. Esot mājās BKA, sievietei ir grūti atpūsties no mātes lomas. Pie tam pirms BKA 9 mēnešus ir arī grūtnieces loma. Bet, protams, ir naivi cerēt, ka līdz ar bērnu ienākšanu ģimenē kādā brīdī nepasliktināsies pāra attiecības. Pasliktināsies. Jautājums – cik ātri pāris tiks ar to galā.

Ar visu to tomēr centos atrast laiku sev. Tas man skaitījās pēc plkst. 18.30, kad mazie ilgāk vēlējās būt pie krūts (tātad par “laiku sev” to varēja saukt visai nosacīti). Pretēji drošas piesaistes veidošanas pamatprincipiem šo laiku izmantoju nevis, lai mierpilni apjūsmotu mazos eņģelīšus, kas man izsūca dzīvības sulu (jā, tā tiešām dažkārt jutos), bet gan, lai pa telefonu skatītos Grejas anatomiju. Ja kāds mani tajā brīdī traucēja, biju nikna. Bet pārsvarā visi centās mani šajā lietā respektēt. Tajā pat laikā lielie bērni saprata, ka šajos brīžos esmu ļoti bezspēcīga, jo bija reizes, kad jutu dusmas, jo abi mazie bija uz barošanas spilvena pie krūtīm, bet tikmēr abi lielie darīja blēņas un nepārstāja tās darīt arī pēc aizrādījuma, jo zināja, ka es nevarēšu piecelties…

Ķermenis pamazām sāka atgūties gan no grūtniecības, gan ķeizara. Pirmajā atrādīšanās reizē savai ginekoloģei viņa teica, ka viss pamazām savelkas, tomēr pēc 3 nedēļām ir jāiet uz atkārtotu vizīti, jo asiņošana ik pa laikam turpinājās. Bet dvīņu grūtniecībai tas nav nekas neparasts – bija divas placentas un dzemdei ir ko darīt, lai viss nostātos savās vietās. Ķeizara rēta īsti nesāpēja, bet sāpēja rajonā virs tās un joprojām sāpju dēļ nevarēju pagulēt uz vēdera. Ārstei rēta no ārpuses šķita smuka, bet par iekšpusi noteica, ka ir labi, bet nav izcili. Kad jautāju, cik ilgi vēl jutīšu vēderu, teica, ka var paiet pat gads L Lai gan pirmajā mēnesī domāju savādāk, tomēr tagad abas secinājām, ka manā gadījumā atkopšanās pēc dabiskajām dzemdībām tomēr bija vieglāka – pēc vecākajiem bērniem šajā laikā es vispār jau biju aizmirsusi par diskomfortu. Izstāstot savu ķeizara pieredzi, viņa domāja, ka tā drīzāk bija organisma īpatnība – ka man anestēzija iedarbojas vēlāk.

Un, jā, ārste apstiprināja manas aizdomas, ka biju iedzīvojusies diastāzē. Bet, ņemot vērā manu grūtnieces vēdera izmēru, tas laikam būtu bijis brīnums, ja nebūtu. Viņa gan mani iedrošināja, ka ar teipiem un vingrojumiem var daudz ko panākt. Tā kā drīz vien vedu vecāko dēlu pie fizioterapeites uz ikgadējo vizīti un pāri palika laiks (mana iepriekš pieteiktā vizīte c-19 dēļ tika atcelta), tad viņa teica, ka esot ar mieru apskatīt mani. Konstatēja, ka sāpes vēderā rada pārrautās muskuļu šķiedras. Sateipoja mani un parādīja vingrinājumus, kādus drīkstu veikt – bet ar nosacījumu, ka jāpaiet vismaz 2 mēnešiem pēc ķeizara.

Jau pāris nedēļas svars bija apstājies pie 69.8 kg (nedēļu pēc ķeizara bija 71 kg (ķeizara dienā 87.5 kg). Mans ideālais svars ir 64 kg. Es neko neteiktu arī par esošo skaitli, ja vien izdotos pieveikt diastāzi. Pagoglēju par operāciju. Ieraugot cenas, sāku uzskaitīt savus bagātos radus un iespēju tikt pie mantojuma. Tā kā summa rezultējās ar 0, interneta pārlūku nācās aizvērt.

Īstenībā varēju būt priecīga, ka svari rāda tikai tik, cik rādīja, jo es tāāā riju! Barojot ēdu daudz banānus un ābolus – dienā vismaz pa 6 gab no  katra. Citreiz vēl kādu bumbieri uzkodu. Ja ēdu jogurtu, tad vismaz 400 ml ar vienu piegājienu. Ja no rītiem ievilkās krūtsbarošanas, tad no bada sajūtas mani glāba gatavās Anneles rīsu putras ar ķiršiem un aprikozēm (teikts, ka jāsilda mikrenē, bet vienmēr ēdu aukstu). Un šis viss bija tikai uzkodas starp īstajām ēdienreizēm 😮 Un kas vēl man kā mazdzērājam šķita neticamāk – patērētā šķidruma apjoms un tā (ne)izdalīšanās no organisma 😀  Pirms gulētiešanas varēju izdzert 350 ml tēju, 200 ml ūdeni un 50 ml sīču limonādi. Naktī 2x pa 150 ml ūdeni. Un NEVIENU reizi tā arī neaiziet uz wc (tik cik pirms iemigšanas). Man šķita, ka tas šķidrums pa taisno satecēja krūtīs 😁 Vai palika kaut kur citur organismā, līdz urīnpūslim netiekot.

Otrā mēneša beigās pieķēros drēbju skapja satura šķirošanai. Liela daļa drēbju palika maisos, gaidot plakanāku vēderu 😋 Bet šo to arī izvilku ārā – tagad man bija 3 ārā ejamās bikses nevis 1 kā iepriekš. Un čupa ar grūtniecības drēbēm prom! Viss – vairs… [kāds ir sinonīms vārdam nekad? Negribu uzrauties 😁]

Otrā mēneša gala bilance:

Meita: 4935 g (+940 g pirmā mēneša svaram un +1715 g dzimšanas svaram),

58.5 cm (+5 cm pirmā mēneša garumam un + 8.5 cm dzimšanas garumam).

Dēls: 4805 g (+1200 g pirmā mēneša svaram un +2530 g dzimšanas svaram),

56.5 cm (+5.5 cm pirmā mēneša garumam un + 7.5 cm dzimšanas garumam).

 

Bijām mājās. No visām reizēm šī bija vispatīkamākā mājās pārbraukšana. Visas reizes mums pakaļ brauca vīratēvs, bet mājās sagaidīja vīramāte. Ar pirmo bērnu jutos labi, bet biju privātīpašnieciska. Gribēju, lai vīra vecāki ātrāk tinās prom, jo tas tač’ mans bērns! Ar otro bērnu jutos apjukusi un domāju – ko nu..?!? Bet šoreiz – relaksēta un brīva. Kad vīra vecāki brauca prom, tīri vai žēl palika 😄

Vecāko bērnu reakcija uz dvīņiem bija dažāda. Dēls līda gluži no ādas ārā, lai izpatiktu – visu pienesa, dziedāja dziesmiņas, ja kāds no mazajiem iepīkstējās u.tml. Meita, savukārt, bija ieturēta – atnāca, ik pa laikam paskatījās vai ko pajautāja, bet ievēroja zināmu distanci. Abi jau bija sadalījuši dvīņus – brālītis brālim un māsiņa māsai. Vismaz tas bez kašķiem. Kad mazajiem bija 2 nedēļas, dēls paprasīja, kad tad beidzot ar bebīšiem varēs spēlēties 😄

Mazajiem bija sagatavota viena gultiņa. Slimnīcā novērojām – jo tuvāk viņi ir viens otram, jo mierīgāki. Tomēr gultiņā katram bija sava teritorija, jo katrs gulēja savā ligzdiņā, kuras liku slīpi pa diagonāli. Tas šķita ērti arī tajā ziņā, ka varēju ligzdiņas, ja tas bija nepieciešams, likt mūsu lielajā gultā, bet bērniem sajūta it kā būtu savā gultiņā. Nemainīga vide, mierīgāks miegs. Tas arī bija iemesls, kāpēc tomēr izdomāju tās iegādāties. Noderīga bija arī otras pārtināmās virsmas iegāde. To izmantojām 30-40% gadījumu – sevišķi naktīs.

Mājās turpinājām kombinēto barošanu: krūts + maisījums. Tomēr ne bez kreņķiem, jo tādas pieredzes man nebija. Zināju, ka maisījumam ir noteiktas devas. Mani uztrauca situācija, kad bērns pamostas, piemēram, stundu vai pusotru ātrāk un jūtu, ka grib ēst. Nevaru viņu mērdēt badā bez maisījuma, bet nevaru dot arī pilno devu. Cik dot nākamajā reizē? Un kad? Tā kā mazajiem bija salīdzinoši mazs svars (ar visu kritumu pēc dzimšanas abi bija zem 3 kg), tad dzemdību nodaļā piekodināja, ka obligāti jāpiebaro ar maisījumu. Teorētiski tur atbalstīja krūts barošanu, bet praktiski neviens neticēja, ka var iztikt bez maisījuma došanas. Mazā svara dēļ ļoti uztraucos par to, bet līdz galam tā arī nesapratu, ko un kā PAREIZI darīt! Barojot ekskluzīvi ar krūti šādu problēmu nav – kad bērns prasa, tad dod. Tā nu lavierējām un eksperimentējām pēc sajūtām. Nospriedām, ka svara pieaugums būs tas, kas rādīs vai darām pareizi. Tā kā pirmdienā pie mums mājas vizītē ar svariem solījās atbraukt ģimenes ārste, eksperimentiem atlika divas dienas.

Meita svarā bija kritusies straujāk, un viņas zīšanas reflekss nebija tik izteikts, tāpēc sākotnēji viņai krūts un piena maisījuma proporciju noteicu 50/50. Dēlam, savukārt, 70/30 par labu krūtij. Pēc pirmajām 24 st. mājās dēlam kaut kā negāja – ne ta krūti cītīgi ēda, ne ta visu maisījumu izēda. Meitai otrādāk – jutu, ka krūti sāka ēst arvien labāk (dzirdēju rīšanu, redzēju žokļa darbošanos un krūts palika vieglāka). Viņa ēst prasīja ik pa 3 stundām – tā ekspansīvi un ar skaļāku balsi. Dēls modās ar mīlīgu gugināšanu (saukšu to tā) un čāpstināšanu. Viņš modās biežāk nekā māsa, bet šķita, ka ēda mazāk kā dzemdību nodaļā. Tā kā man nebija ne jausmas cik daudz piena varētu būt krūtīs, šis viss radīja vēl lielāku psiholoģisko spiedienu.

Tā nu sestdienas pēcpusdienā ar vīru veicām aprēķinus. Visu laiku pieturējāmies pie slimnīcas bērnu ārsta teiktā – cik dienas vecs ir mazulis, tik mililitrus reizinot ar 10 viņam ir jāapēd ik pa 3 st. Vienu reizi var izlaist. Tomēr sākām pētīt maisījuma iepakojumu un tur bija rakstīts, ka ēdienreižu skaits diennaktī ir 5-7 reizes un klāt pierakstīts vienas devas apjoms. Mūsu bērniņi bija mazāki par standarta vienīti, tāpēc piedāvāto minimālo 5 reižu kopsummu izdalījām uz tām mūsu 8 reizēm diennaktī (ja ceļam ik pa 3 stundām nevienu reizi neizlaižot). Iegūtais skaitlis sanāca aptuveni tāds, kādu viņi arī, pēc mūsu domām, apēda! Un pēkšņi viss šķita tik loģiski – ja bērns piedzimst 3.8 kg smags (kā vecākais dēls) vai 2.5 kg (kā dvīņu puika), nu būs atšķirība kuņģa tilpumā! Vēl nedaudz vēlāk veicu eksperimentu. Vienā ēdienreizē bērnus barojām tikai ar mākslīgo piena maisījumu, bet savu pienu atslaucu, lai saprastu, cik daudz tur ir iekšā. Un ta-daaaam! 10 minūtēs no labās krūts dabūju 40 ml un otrās 10 minūtēs no kreisās krūts 35 ml. + vēl ar roku pamainot slaukšanas virzienu teorētiski varēju atslaukt vēl. Papildus devām arī 20-25 ml maisījuma! Tātad badā viņi nebija. Īstenībā viņi apēda pat vairāk nekā bijām domājuši. Jau izrakstoties bērnu ārste teica, ka pēc izskata liekas, ka bērni paēduši, jo punči nekad nebija iekrituši – vienmēr izskatījās pilni. Pati jutu, ka piena paliek arvien vairāk. Ja būs arī labs svara pieaugums, cerēju, ka varēsim atteikties no piena maisījuma. Kļuvu mierīgāka. Nedaudz gan uztrauca, ka dēls tik bieži un daudz atgrūda (meitai šī problēma bija minimāla). Paēdot abi ļoti daudz žagojās. Esot puncī, arī tur viņi daudz žagojās, tāpēc loģiski – kāpēc gan, lai nežagotos esot arī ārpus tā?

Tā kà meita pie krūts aizmiga ātrāk, krūti viņai devu pēc piebarojuma. Dēlam otrādāk – krūts pirmā. Maisījumu joprojàm devām ar lielo šļirci. Mostoties vienam, modinājām arī otru. Sapratu, ka barošana katram uz pieprasījumu ir pārāk liela greznība (lai gan ir dvīņu mammas kas dara arī tā). Tā nu pa vidu sanāca brīva aptuveni pusotra stunda, lai es varētu paēst, pagulēt vai vienkārši atvilkt elpu. Grūtāk bija naktī. Bija tikai pāris reizes, kad pēc kārtas varēju nogulēt 3 stundas.

Lai gan bērni bija divi, tomēr kā par brīnumu man nebija problēmu ar krūšu galiem kā tas bija ar vecākajiem bērniem. Pāris reizes tie sāka kļūt sausāki, bet momentā sasmērēju ar Purelan ziedi un viss bija ok. Arī zīšanas tehnika bērniem šķita laba (nebija slīpo “lūpukrāsas” krūšu galu). Slimnīcā bijām to izcīnījuši.

Naktīs man liels palīgs bija vīrs – gan šļircīšu barošanas dēļ, gan mazuļu uzlikšanas uz barošanas spilvena dēļ. Reiz attapāmies, ka vakariņojam plkst. 00.30. Vienu dienu vīram zvanīja māsa un sarunu noslēdza ar vārdiem: “Tad jau droši zvani, kad ir laiks!” Vīrs nolika klausuli un nīgri noteica: “Apsveru iespēju zvanīt 2 naktī starp bērnu barošanas reizēm! Ha-ha!”

Kad dvīņiem bija apritējusi nedēļa, viņi aizgāja gulēt plkst. 0.30 un pamodās uz ēšanu plkst. 5.10. Ja vien mēs paši būtu aizgājuši gulēt reizē ar viņiem, nevis pēc 1.30! Bet arī nepilnu 4 stundu nepārtraukta miega bija super! Nākamajā naktī tiku jau pie 5 stundām. Citreiz pagulēju pa dienu. Savas 6 stundas diennaktī noteikti savācu. Citreiz pat visas 7.5. Ja man kopā ar bērniem ļāva pagulēt rīta miegu, pa dienu pat neprasījās. Bet tas izdevās tikai pateicoties tam, ka blakus bija vīrs, kurš tāpat kā grūtniecības laikā, arī tagad turpināja šefību pār saimnieciskajām lietām. Salīdzinot vīru tagad ar to, kāds viņš bija ar vecākajiem bērniem, jutu ļoti daudzas pozitīvas izmaiņas. Reiz pat viņam jautāju – kas ir mainījies, ka viņš tagad tā. Atbildēja, ka tas tāpēc, ka ar mazajiem ir kopš pirmās minūtes – ka klātienē redzēja, cik grūti viss notiekot. Nebija tā kā iepriekš – atnāca uz slimnīcu, paucināja klēpī bērnu un viss. Tagad redzēja arī aizkulises. Tā nu, pateicoties viņa atbalstam, es pilnībā varēju pievērsties mazajiem. Protams, neaizmirstot arī lielos bērnus. Apzinājos gan, ka lielajiem manis varētu būt par maz. Gribējās viņus paņemt klēpī, bet vēders vēl bija pārāk jutīgs.Vēl jau uzvedība bija +/- ok, bet ticēju, ka ar laiku manas uzmanības trūkums viņiem varētu izpausties kādā destruktīvā veidā 😕

Sākotnēji, aplūkojot savu vēderu, bija sajūta, ka tajā ir aizmirsts vēl viens bērns (kādu nakti pat murgoju, ka pēkšņi paveras rēta un izkrīt trešais bērniņš 😱😱😱). Tomēr atbilstoši saģērbjoties, likās pat tīri ok – vismaz uz tā fona ar kādu vēderu es aizbraucu uz dzemdību nodaļu 😉 Sākumā kādu laiku ļoti sāpēja mugura – bija izmainījies smaguma centrs. Sapratu, ka noteikti vajadzīgas masāžas un/vai vingrošana. Zvanīju savai fizioterapeitei, lai pieteiktu vizīti. Nebijām kontaktējušās mēnešus 10, bet mums ir daudz kopīgu paziņu, tāpēc domāju, ka viņa zina par manu grūtniecību. Kad prasīju, cik ilgā laikā pēc ķeizara man labāk iet, viņa burtiski šokā iekliedzās: “Kāds ķeizars?!?!!” Sāku ķiķināt 😄 Ātrāk gan par 2 mēnešiem iet nedrīkstēju. Visam vajadzēja pilnībā sadzīt, lai varētu ko darīt. Vēlāk, iespējams, mugura man nesāpēja, jo barošanas spilvenam bija stingrs muguras balsts.

Sākumā ļoti jutu ķeizara rētu. Īpaši kreisajā pusē un sevišķi tad, ja bija jāceļas augšā no guļus pozīcijas. Citreiz pat ar asarām. Naktis man šķita grūtas tieši rētas un celšanās no gultas dēļ, nevis barošanas vai negulēšanas dēļ. Ja vienkārši gulēju, sēdēju vai staigāju, tik ļoti nejutu. Stāvokli nedaudz atviegloja grūtnieču apakšbikšu ar speciālu iestrādātu jostu nesāšana (tās nēsāju 2 nedēļas). Attiecībā uz dzemdi ārste teica, ka tai vajadzētu savilkties 2 mēnešu laikā, bet rētas dzīšana gan esot ļoti individuāls process. Rētas garums bija aptuveni 10 cm. Bet, cik sapratu, dzīstot tai vajadzētu samazināties. Ar abiem vecākajiem bērniem man vēders savilkās ātri. Te tomēr dvīņi – bija ko nest, tāpēc arī atgūšanās laiks noteikti būs ilgāks. Ja atklāti, man 2 mēneši šķita pat pārāk optimistisks variants. Tomēr to, ka katru dienu paliek pa druskai labāk, jutu pēc tā, ka katru reizi barošanas spilvenu vēderam varēju pievilkt arvien tuvāk.

3 nedēļas pēc ķeizara bez problēmām šķaudīju, klepoju un smējos. Arī pa gultu vārtījos un kāpu no tās ārā mazāk domājot par ķermeņa pozām un stāvokļiem, lai gan gulēt uz vēdera vēl nepatika – nejutos pietiekami komfortabli. Tomēr diastāzes mazināšanai (man bija aizdomas, ka tomēr biju pie tās tikusi) ieteica gulēšanu tieši uz vēdera. Vēdera apakša bija mazāk jutīga – it kā kaut kāda vietējā anestēzija vēl ietu ārā (kā pie zobārsta), bet bija vietas, kas nedaudz sāpēja. Secināju, ka atlabšanas posms savā ziņā šķita pat vieglāks salīdzinot ar dabiskajām dzemdībām.

Svars nedēļu pēc ķeizara bija 71 kg (ķeizara dienā 87.5 kg). Izrakstoties ārste noteica, ka papildus tam, ka dzemde nav savilkusies, vēders pats par sevi bija tūskains. Un jā – tūskai atkāpjoties vēders strauji palika mazāks un svars krita. Vīrs tik noteica: “Paēd, bērns, citādāk pavisam sakritīsies…!” Pats, savukārt, bija pieņēmies svarā par 1 kg 😀 Bija patīkami rakāties un kaut ko izvilkt no maisa, kurā saliktas drēbes, kuras man derēja 1.trimestrī J

Tā kā 95% barošanas laika pavadīju sēžot, tas ļooooti lika trūkties dibengalam – biju jaunā mamma ar nogurušu dibenu 😆 Dažreiz šķita, ka drīz tur nejutīšu neko, jo viss bija tik ļoti nosēdēts! Ja citas mammas sapņoja par muguras masāžu, es par dibena masāžu!!! Tā rezultātā poza guļus man bija saritināties kamolītī, pievelkot kājas pie krūtīm (nekad tā neesmu gulējusi!), lai nogurumu atlaistu prom no dibena un krustiem. Saasinājās arī mana hemoroīdu problēma (tos ieguvu jau pēc pirmā bērna piedzimšanas). Bieži kaut kur tur iekšā jutu lielas sāpes. Centos skatīties ko un kā ēdu, lai regulētu vēdera izeju – pat pārtraucu lietot Tothemu (teorētiski hemoglobīns bija nostājies normā, tāpēc cerēju, ka tas tā arī paliks). Uzmetu acis pat speciālajiem hemoroīdu spilventiņiem, kurus lietot barošanas laikā, jo apakšā pasegtie mīkstie pledi īsti nelīdzēja. Tomēr cik pēkšņi šī problēma uzradās, tik pēkšņi tā pazuda.

Pirmā ģimenes ārsta vizīte bērnu vienas nedēļas vecumā bija ļoti pozitīva. Mani lielīja par spēku tik ilgi iznēsāt bērniņus, bet bērnus par svara pieaugumu: meitai +20 g, dēlam +60 g kopš pēdējās svēršanas divas dienas iepriekš. Dēls, kurš piedzima mazāks, un kura izejas punkts tomēr prasīja lielāku uzmanību, izrādījās žipčiks J Bet arī ikdienā pēc acumēra manījām, ka viņš paliek lielāks un steidz iedzīt māsu. Noliekot blakus, atšķirība vairs nešķita tik liela. Tā kā svara pieaugums bija pietiekams, ar ārstes akceptu beidzām nedēļu ilgo piebarošanu ar mākslīgo piena maisījumu. Jēēēēēē! Nu barošana prasīja tikai 1, nevis 1.5 stundas.

Ārste atstāja svarus kontrolei, lai saprotam kā svara pieaugums virzās uz priekšu. Viņa solīja atnākt vēl pēc nedēļas un tad jau mums pašiem būs jābrauc 1 mēneša vizītē uz ārstes prakses vietu.

Mazajiem vēl nebija nokritušas nabiņas. Ārste teica, ka tās kritīs vēlāk (īpaši meitai), jo knaģīši bija piesprausti tuvu pamatnei. Tā arī bija – dēlam tas nokrita 13.dienā, bet meitai 16.dienā (salīdzinājumam: vecākajam dēlam 5.dienā).

Attiecībā uz ķeizaru ārste teica, ka īsti normāls mans gadījums nav bijis, uzskatot, ka tā esot bijusi anestezeologa nolaidība – man vajadzēja ievadīt vai nu lielāku zāļu devu vai arī nogaidīt. Lai gan anestēzija ķeizara laikā nedarbojās tā kā tai vajadzēja darboties + pirmajā atkopšanās dienā biju ņerdzeklīga, kopumā par ķeizaru izsakos labi un vajadzības gadījumā aicinu nebaidīties no tā. Draudzenes gan saka, ka no visām mammām, kas viņām ir stāstījušas par ķeizaru, mans stāsts esot visbiedējošākais. Noteikti tāpēc, ka viņām to stāstīju ķeizara dienā nevis gadu pēc tā. Kopumā viss jau bija ok – bez komplikācijām. Tik tās sāpes… Atliekot tās malā – normāls ķeizars.

Kad mazajiem ritēja 9.diena, ar vīru parēķinājām, ka kopā pa abiem iztērētas 2 pamperu pakas (katrā pa 78 gab.) – dēls kakāja pirms un pēc ēšanas. Un vēl nedaudz. Meita krietni retāk. Abi ar vīru un noteikti arī Zero waste pārstāvji šausmās saķēra galvu. Palasīju par alternatīvu – mazgājamiem pamperiem (autiņiem). Tā kā biju pilnīga nulle šajā jautājumā (zinu, ka ir kaut kas tāds, bet nav ne jausmas, cik praktiski vai ērti), Twiterī iesāku par šo diskusiju gan ar dvīņu, gan vienīšu vecākiem. Beigās sapratu, ka, lai gan naudas ziņā ar to var ietaupīt, tomēr mazgājamie ir ērti, ja mājās ir veļas žāvētājs. Mums ir 4 bērni un kaķis. Veļas mašīna tiek darbināta katru dienu. Ja vēl būtu jāmazgā šie autiņi… Šoreiz bija vietā teiciens – laiks ir nauda! Vēlāk dēla biežā kakāšana rezultējās ar to, ka gandrīz 3 nedēļas cīnījāmies ar pusjēlu dupsi. Bija tik traki, ka parādījās arī 2 mazas čūliņas. Sadzija un atkal no jauna… Viņš bieži kakāja esot tieši pie krūts un tad nu domā: ņemt abus nost un mainīt brālim pamperu (bet tad māsa sāk raudāt) vai gaidīt kad paēd un tad domāt par dupsi. Ja biju viena, biežāk gan pabeidzu barošanu, jo pēc tam ieriktēt viņus abus pa vietām prasīja laiku. Ja mājās bija vīrs, tad gan viņš mazo uzreiz paņēmam un pārģērba. Centos taisīt gaisa peldes, kas, ņemot vērā viņa biežo kakāšanu, nozīmēja, ka biju kakās un čurās līdz elkoņiem 😆 Beigās palīdzēja likopodijs un Weleda kliņģerīšu krēms autiņbiksīšu zonai. Un ģimenes ārste ieteica meklēt citus pamperus (līdz tam lietojām Pampers Premium).

Emocionāli jutos labi. Pirmajā nedēļā pat ar baudu tīrīju māju (pati saviem spēkiem to nebiju darījusi tiiiik ilgi) un priecājos, ka varu to darīt bez aizdusas 😃 Pēcpusdienās centos iet pakaļ bērniem uz dārziņu (tas atradās aptuveni 250 m no mājas). Pirmajā reizē emocijas uzšāvās debesīs, jo pēc nogurdinošā miera/gultas režīma grūtniecības laikā es beidzot varēju iziet pastaigā!!! Daži dārziņa darbinieki mani ieraugot, apkrita ap kaklu un par dvīnīšiem priecājās kā par saviem (maz)bērniem. Saņēmu daudz laba vēlējumu 😀 Ja kādu reizi nesanāca aiziet uz dārziņu, centos uz pusstundu aiziet kaut vai līdz veikalam, mazos atstājot kopā ar vīru. Reiz tas bija vakarā tumsā un lietū – bet ar tādu baudu! Sākoties normālam pastaigu režīmam ar dvīņiem, šīs vienatnes pastaigas gan kļuva arvien retākas, jo fiziski tomēr tās prasīja spēkus, bet neatkopos tik strauji kā pati būtu vēlējusies.

Vecākos bērnus savulaikšādi neatstāju. Pirmkārt, uzskatīju, ka tikai es māku apieties ar viņiem. Otrkārt, ja arī bija kāda uzticības persona, šķita – ai, ko es tā uzmākšos ar bērnu pieskatīšanu. Šoreiz mācījos no kļūdām, kuru dēļ savulaik iedzīvojos pēcdzemdību depresijā. Tieši tāpēc man bieži likās, ka visi gaida, kad tad beidzot sūdzēšos par miega badu, nogurumu vai da jebko. Bet es nejutu vajadzību sūdzēties. Tas viennozīmīgi bija manas atbalsta komandas dēļ. Visu laiku uzsvēru, ka bez viņiem nu nekā! Dušā noteikti gāju biežāk nekā, kad piedzima vecākie bērni, jo saprotu, ka tajā laikā nekas ar mazajiem nenotiks. Arī tādas sievišķīgas procedūras kā kāju/padušu skūšana, rūpes par seju šoreiz sanāca veikt biežāk, jo sapratu, ka tas mani nomierina un liek justies labāk. Dvīņi mani līdzsvaroja ☺️ Protams, viss nebija kā rozā mākonī ar varavīksnes ponijiem – bija arī grūtās dienas, tomēr tagad mācēju tās menedžēt un sadzīvot ar tām. Lielu emocionālo atbalstu man sniedza dvīņu vecāki Twiterī. Bieži vien palīdzēja ne tik daudz praktiskas dabas padoms kā apziņa, ka kāds cits arī ir gājis tam visam cauri.

Piedzimstot dvīņiem, tēviem ir tiesības uz 20 dienu ilgu paternitātes atvaļinājumu. Dažādu iemeslu dēļ vīrs izmantoja tikai 10 dienas. Un šīs 10 dienas strauji tuvojās beigām. Atgriešanās darbā vīram nebija strauja – bija jāaiziet uz 1 nakts maiņu, tad 3 brīvas dienas un tikai tad atsākās ierastais darba režīms. Norunājām, ka uz to 1 nakti atbrauks vīramāte, jo pati vēl nejutos pietiekami droša par spējām vienai tikt galā ar 4 bērniem pat, ja 2 no viņiem visticamāk naktī gulēs. Sākotnēji gan pretojos šai domai. Vīramāti norakstīju pirms laika. Un pirmās stundas tiešām bija trakas, jo viņa baidījās mazajiem skarties klāt. Bet es viena vēl nemācēju viņus uzlikt uz barošanas spilvena un sakārtot to (kamēr mazie bija mazi, starp barošanas spilvenu un manām kājām bija vajadzība palikt parastu spilvenu)! Sāku raudāt (viena no divām reizēm pirmā mēneša laikā) un pie sevis nodomāju: “Es tak vīram teicu, ka tā būs!!!” Un tad viņa saprata, ka nāksies uzveikt bailes. Zem krāna mazgāt mazos gan neuzdrošinājās, bet to es arī neliku. Viņas primārais uzdevums bija palīdzēt mazos pielikt un noņemt no krūts, rūpēties par vecākajiem bērniem un veikšana mājas darbus (galvenokārt ēst gatavošana, veļas locīšana un gludināšana (pirmajā mēnesī mazajiem drēbītes tika gludinātas ar tvaika gludekli, jo žāvējot uz radiatoriem, tās kļuva cietas).

Lai gan silta, tomēr bija ziema un nesteidzāmies ar mazuļu ārā iešanu. Ārste teica, lai sākumā viņi aprod ar māju gaisu. Mums ir milzīga lodžija. Bija plāns, ka 11.dienā mazos nesīsim tur un 12.dienā būs pirmā pastaiga. Nekā! 10.dienā man bija piena piedzītas krūtis! Sāpēja. Dedzināja. Un jā – nākamajā dienā tiku pie piena sastrēguma. Un kurš teica, ka dvīņi mani izsūks sausu un ar šo nebūs problēmu? Lodžijas pasākums atlikās, jo centos sevi dabūt ierindā – daudz turēju mazos pie krūtīm, liku kāpostu lapas. Un gultas režīms (piena sastrēgums iet roku rokā ar milzīgu nogurumu). Te nu man radās atbilde savam pirms kāda laika uzdotajam jautājumam: kā gultā sagulēt ar abiem dvīņiem slimošanu u.tml. laikā, kad abiem mamma vajadzīga (šoreiz gan viņi bija vajadzīgi man)? Vienu liku sev pie krūts, bet otru ligzdiņā blakus. Visi bijām kopā un bija +/- droša sajūta. Šoreiz gan vēl salīdzinoši sveikā tiku cauri. Ar pirmajiem bērniem piena sastrēgumus pavadīja 40° temperatūra. Pat bērnu nebija spēka pielikt pie krūts. Šoreiz grādi nebija tik lieli un spēks atgriezās ātrāk. Pieredze! Tam visam pa vidu vecākais dēls saslima ar angīnu. Ārste teica, lai taisam karantīnas zonu ar bebukiem uzturoties vienā istabā, bet pārējie citā.

Vīrs atgriezās darbā un nolēmām, ka viņa dienas maiņu nedēļās pie mums dzīvosies un man palīdzēs vīramāte (gribējās ar laiku pieslēgt arī manu mammu, kurai mazbērnu pulka pieaugums uzreiz par 2 bija labs iemesls, lai beidzot laukos likvidētu govis – pati atzina, ka beidzot būs laiks mazbērniem). Nakts maiņu nedēļās centos tikt galā pati, jo šīs nedēļas bija īsākas (4 naktis) un, ja striķi trūkst, varēju modināt vīru pa dienu augšā. Man nebija ne jausmas, cik ilgi šādi lūgšu pie sevis braukt. Ideālā gadījumā gribētos pirmos 3 mēnešus.

Bērni bija dārziņā (izņemot dēlu, kurš pusotru nedēļu bija mājās dēļ angīnas). Kopš vīrs bija atsācis iet uz darbu, naktīs gan centos celt viņu augšā retāk, bet reizi vai divas uz brīdi (pārsvarā, lai mazos pieliktu pie krūts), es viņu modināju. Līdz tam pamperojām kopā un viņš bija tas, kurš gaidīja atraugas. Viņš strādāja fiziski smagu darbu, un arī viņam miegs bija vajadzīgs. Atšķirībā no manis viņam nebija privilēģija gulēt diendusu pa dienu. Tā nu vienu nakti uzņēmu laiku: pamodināju dvīņus, abiem nomainīju pamperus (meitai pat divas reizes, jo tā uzreiz tikt pie ēšanas nebūtu interesanti) – un tas tikai 16 min laikā. Sajutos kā profs. Nākamais sevis lielīšanas līmenis bija tad, kad 3 nedēļu vecumā iemācījos abus mazos pati uzlikt uz barošanas spilvena. Ā, un mācēju iemest izlietotos pamperu 3 m attālajā miskastē 😄 Augstāko pilotāžu sasniedzu mirklī, kad iemācījos vienam sagaidīt atraudziņu, kad otrs vēl ēda krūti. To ir grūti izdarīt un vēl grūtāk aprakstīt 😆 Grūtāk bija pamperošanas laikos, ja tie iekrita ar milzīgo vēlmi ēst – tad gan gāja vaļā dubultbļāvieni.

Jau pirmajā dienā, kad vīramāte palika, viņai bija pilns pieskatīšanas komplekts. Naktī man sāka sāpēt zobs. Plkst.9.00 sāku apzvanīt zobārstus. Pirmais atteica. Otrais varēja pieņemt jau 10.00, jo kāds bija atteicies. Vizīte ievilkās un domāju kā tur viņai ar bērniem mājās… Bet dvīņi malači – ielikuši degunus manās drēbēs, mājās smuki gulēja.

Vīra nakts maiņu naktīs, kad paliku viena, metu principus pie malas un naktī ar mazajiem gulēju kopā gultā. Pašai tā šķita vieglāk, jo tā varēju ātrāk tikt pie gulēšanas. Reiz iemiegot piespiedu savu degunu dēla pierei. Pamodos pēc 2 stundām ar notirpušu degunu, bet puika ar manu deguna nospiedumu pierītē.

Man bija izveidojies tāds interesants dienas ritms. Gulēt gāju ap 2 vai 2.30 (posmā no 12 līdz 2.00 vai 2.30 mazie tusēja pie krūts), 7.00 lielos bērnus cēlu uz dārziņu (kad bija vīra māte, tad to darīja viņa). Ap 7.30 vai 8.00 baroju dvīņus un tad līdz 10.30 vai 11.00 ar viņiem gulēju rīta miegu. Tad atkal barošana. Brokastoju ap 12.00. Jutos tīri ok. Draudzene bija šokā,ka no rīta nepaēdu. Bet man miegs bija svarīgāks par ēdienu. Sākotnēji mazie tika baroti ik pa 2-3 stundām. Vēlāk prasīja biežāk.

Ziniet kāds ir lielākais dvīņu krūts barošanas mīnuss? Nespēja tās atpūtināt. Ja vienīšu gadījumā “nodarbinot” vienu krūti, otra kaut nedaudz atpūšas, tad dvīņu tandēmbarošanā vienkārši ir jāiztur tā pielipšanas sajūta. Tas bija tas, par ko domāju tajās biežajās pusotru stundu barošanas reizēs (tīri pavadītais laiks pie krūtīm). Tā nu spaidīju telefonu. Daudzi bija šokā – tev ir 4 bērni, kā Tu paspēj būt tik aktīva sociālajos tīklos??? Pretjautājums – bet ko man citu darīt, kamēr baroju savu dubultbrīnumu? Bija pat reizes, kad barojot dvīņus, vīrs baroja mani, jo ēst gribējās visiem.

Apzinājos, ka tajās garajās barošanas reizēs bērni mani izmanto kā dzīvo knupi. Bet īpaši par to neiebildu – kaut kā viņiem to mammas tuvumu vajag. Tad labāk tā, nekā nēsāšana uz rokām. Pie krūts varu pielikt abus, bet uz rokām varu paņemt tikai vienu. Tā kā dēlam bija ļoti izteikts zīšanas reflekss, tad ik pa laikam knupi viņam izdevās iemānīt. Vairāk tajos brīžos, kad jāgaida pups, jo mainu pamperu māsai. Arī pāris ratu pastaigu reizēs, ja bija nemierīgs. Bet kopumā knupju reizes bija retas.

Dēlam bija parādījies konjunktivīts. Pilināju Oculoheel + pēc vajadzības tīrīju actiņu ar kumelīšu vai melno tēju (otrā patika labāk) un gaidīju ģimenes ārsti, kas solīja atnākt mājas vizītē. Dēļ tā atkal atliku “ārā iešanu” uz lodžijas.

Katru otro dienu kontrolējām bērnu svaru. Biežāk to negribēju darīt, jo jutu, ka tas mani dzen stresā. Ģimenes ārste norādīja, ka nedēļas laikā, kurā mazie dzīvojas pa māju, viņiem jābūt atpakaļ dzimšanas svarā. Dēlam dzimšanas svaram klāt bija nākuši 150 g, bet meitai pietrūka 100 g. Ārste teica, ka meitai muskulīši normāli, puncis piepacelts, pati aktīva, zīž labi un dienā nāk klāt 20-35 grami. Vienkārši viņai tas kritums bija ļoti liels, tāpēc nespēja vēl tik ātri atgūt nomesto. Tomēr atlika manai draudzenei pateikt, ka viņa pati un arī viņas ārste gan sāktu dot maisījumu, kā man zuda pārliecība par savu spēju mazos zīdīt 100% ar krūti. Un te nu talkā nāca mans Twiterciems ♥ Mani iedrošināja rakstot gan publiski, gan privāti. Tas bija viens varens atbalsta plecs! Draudzenei ir negatīva pieredze gan ar krūts barošanu, gan bērna svarā ņemšanos. Ticu, ka gribēja to labāko – pasargāt mani caur savas pieredzes prizmu. Ar prātu es sapratu, ka visam vajadzētu būt ok, bet emocijas hormonu ietekmē tomēr sprēgāja. Tajā laikā mana ģimenes ārste, vīrs un divas dvīņu mammas, pie kurām vērsos ar saviem jautājumiem, bija vienīgie, kas par dvīņu krūtsbarošanu runāja pozitīvi. Daudzi ieturēja zināmu skepsi. Pašai gribējās 100% krūts barošanu. Ja neizdodas, piebarošu. Tomēr pirms laika bija sāpīgi dzirdēt, ka to nespēšu vai izjust neticību tam. Pēc tam gan meitai uzreiz 2 dienu laikā bija klāt nākuši trūkstošie 100 grami! Lielākais pieaugums kāds vispār bijis. Vēl viens pierādījums tam, ka jāklausa saviem instinktiem.

Vienu reizi gan sanāca liels čē-pē. Svēru bērnus. Dēlam svars nācis klāt, bet ne tik daudz kā parasti. Nu ok. Sveru meitu – par 160 g nokritusies svarā. Kreņķis ne pa jokam! Sāku aptaujāt visas savas tvitera dvīņu mammas (un vienu tēti), vai viņiem tā ir bijis. Nav. Bet visi kà viens teica, lai biežāk lieku pie krūts. Liku. Un vakarā vēl maisījumu iedevu. Nākamajā dienā zvanu ģimenes ārstei un prasu, kas varētu būt par lietu. Pirmais, ko ieteica – nomainīt svariem bateriju. Un jā – nomainījām un izrādījās pavisam citi skaitļi! Bet pārbīlis tāds, ka puņķi un asaras pa gaisu.

Dēla pūžņojošā actiņa, kuru savedām kārtībā 3 dienu laikā, nebija šķērslis bērnu likšanai uz lodžijas + biju tikusi galā ar nu jau otro piena sastrēgumu. Īstā ārā iešana gan tikai brīvdienās, kad mājās vīrs. Pirmajai reizei man vajadzēja viņu, lai saprastu, kā apieties ar ratiem + ķeizara dēļ vēl īsti nedrīkstēju neko cilāt un staipīt. Uz lodžijas mazie pavadīja 25 minūtes. Bet tā taisīšanās 🙈 Ar vienu jau šķita, ka ilgi. Bet ar diviem! Te vienam pusapģērbtam kaka, te otram niķis un bez pupa nekādi. Un tas ar visu to, ka abus liku bunkeros (viens vilnas – palicis no vecākajiem bērniem, bet otrs parasts, ne no dārgā gala – draudzenes atdots). Uz lodžijas vienu guldīju šūpulītī, otru draudzenes atdotajā ratu kulbā. Abi ātri aizmiga. Beigās gan māsa pamodās un sāka dīdīties. Nesu iekšā. Dēls pat būtu palicis ilgāk. Nu nekā – abiem jāsaskaņojas.

Pirmo reizi mazos vannoju, kad viņi bija 2.5 nedēļas veci. Jāņos biju nopinusi 2 vainagus un tos izkaltējusi, lai varētu likt ūdenī speciāli šim mērķim. Vannītes dibenā bija milzīga šai lietai paredzēta švamme, uz kuras guldīju mazos (katru, protams, atsevišķi, bet pēc kārtas vienu aiz otra), pieturot galviņu. Meitai pasākums ļoti patika. Dēlam gan uztrāpījās ne īsti labs laiks – ļoti gribēja ēst un tad pa mazam niķim izskrēja. Vannojām pirms gulētiešanas. Pēc vannas bija ēšana. Lai gan man bērnu vannošana nekad nav patikusi, tomēr biju domājusi, ka būs grūtāk. Sapratām, ka vēl jāpieslīpē pāris darba dalīšanas detaļas un tad ies pavisam raiti. Vannojām ne biežāk kā 2-3x nedēļā (uz 3 mēnešiem vairs tikai 1x nedēļā), lai gan ir vecāki, kas dara to biežāk. Es darba dienu vakaros biju viena (vīra māte baidījās iesaistīties šajā procesā) – vīrs dienas maiņu nedēļās mājās bija ap 20.15, bet nakts maiņu nedēļās prom jau 19.00. Vienai ir grūti to izdarīt.

Pēc pirmās ratu pastaigas stundas garumā (nepilnu 3 nedēļu vecumā) pilnā ģimenes sastāvā secināju, ka jātrenē nervu šūnas, roku un kāju veiklība, lai tiktu no/uz 4. stāvu – bērni ielikti auto sēdeklīšos, nonesti lejā uz auto, no kura izņemti rati un tad pārlikti tajos. Bijām dabūjuši tiešām ērtus ratus (Bumbleride Indie Twin). Netraucēja ne tas, ka nebija kulbu (sēžamā daļa nolaista un mazie siltos bunkeros), ne tas, ka viņi atradās ar skatu prom no manis (redzēju pa ratu augšpusē iestrādāto “lodziņu”). Pastaigas laikā piefiksējām, ka visi uz mums skatās. Un smaida ☺ Mūsu mīļākā nodarbe arī turpmāko pastaigu laikā bija citu cilvēku vērošana (īpaši to, kas brauca mašīnās) un viņu smaidu ķeršana J Nākamās dienas pastaigā (nu jau pusotru stundu) vīrs stūma ratus. Garām gāja vīrietis un viņam noteica: “Malacis!” Aha – es 37 nedēļas nesu to smagumu, bet viņš redz malacis 😉

Tā kā pēc pastaigām jutos ļoti sagurusi, turpmāk plānoju tās pēcpusdienā, lai nogurums nevelkas līdzi visu dienu. Reiz pastaigā izgāju viena. Nosacīti. Jo nonest abus mazos palīdzēja vīrs. Viņš arī ratus no mašīnas izņēma. Ietrāpījām lietū un biju aizmirsusi paņemt ratu plèvi. Tas nozīmēja, ka pēc pastaigas ratus vajadzēja stiept augšā žāvēt. Un te nu es nolaidu luni. Lai ietu ātrāk, teicu, lai vīrs ņem ratus, bet es abus mazos ar autokrēsliņiem. Pārsteidzos. Vakarā un nākamajā rīta jutu, ka ķeizara vieta sāp. Tā nu nākamajā dienā ieslēdzu sev miera režīmu pa gultu.

Apetīte man bija milzīga. Lai gan ik pa laikam mocījos ar aizkuņģa dziedzera problēmām, tomēr tas mani nespēja atturēt no rijīguma. Sapratu, ka tas ir saistīts ar krūts barošanu – organismam bija vajadzīga enerģija, lai ražotu pienu. Biju pat piefiksējusi – ja kādu dienu mazie ilgāku laiku pavada pie krūts, vakarā ilgāku laiku pavadīšu pie ledusskapja to tukšojot. Attiecībā uz ēdiena izvēli mani ierobežoja tikai fakts, ka hemoroīdu dēļ centos izvairīties (bet tas nebūt nenozīmē, ka man tas izdevās) no produktiem, kas taisa cietu vēdera izeju. Kā arī neēdu asus ēdiens. Pārējo visu ēdu. Sliecos par labu pēdējā laika teorijsai, kas saka, ka mātes uzturs neietekmē piena sastāvu un koliku veidošanos. Ir jāēd sezonai atbilstoša pārtika. Un tā arī darīju. Ar vecākajiem bērniem visos klausījos – nedrīkst ēst to un to, jo mazajiem sāpēs punči. Beigās attapos ēdot sausus griķus un piekožot svaigu gurķi. Iespējams, mans tā laika nepilnvērtīgais uzturs bija iemesls tam, ka pēc otrā bērna zīdīšanas beigām mana veselība aizgāja pa pieskari.

Lai gan vecākajiem bērniem koliku nebija, ļoti baidījos, ka šoreiz būs. Tikt galā ar diviem sāpošiem vēderiem… – šī doma sirdi nesildīja. Atradu info, ka tās sākas 3./4.nedēļā. Ar bažām gaidīju šo laiku. Ejot 4.nedēļai uz beigām, dēlam sāka parādīties zināms diskomforts – bez raudāšanas, tikai ar kunkstēšanu, dobju (kā lāčiem) rūkšanu, kas kļuva krietni mazāka, atgaisojot mazo (piespiežot kājiņas pie vēdera) un dodot Espumizan pilienus. Nedēļu vēlāk arī meitai bija jūtams diskomforts. Šī lieta viņiem lika gribēt pie krūts dzīvoties vēl biežāk. Nu neko darīt.

Ar laiku vecākā meita pieņēma mazos. Bet bieži vien nemācēja viņus atšķirt. Starpcitu, arī mēs paši 80% gadījumu joprojām nespējām viņus pēc raudāšanas atšķirt. No visiem 4 bērniem dvīņu puika bija visatšķirīgākais: smalka miesas būve (bez zīdaiņu tauku krociņām), atšķirībā no pārējiem trim nebija sajūsmā par vannošanos, puncis jutīgāks kā citiem un arī miedziņš plānāks. Un jutām, ka atšķirības pieaugs. Smējos, ka man ir 3 dažāda vecuma trīņi un viens vienītis.

Pirmā mēneša beigās secinājām, ka bērni aug labi. Svars abiem nāca klāt vienmērīgi – dēlam vairāk, meitai mazāk, bet tomēr normas robežās. Meita bija jau pārgājusi uz 56.izmēra apģērbu. Dēlam šo to joprojām vilku no 50.izmēra, bet šo to jau no 56.izmēra. Tā kā māsa svarā ņēmās slinkāk, paralēli tandēmbarošanai centos viņu vēl atsevišķi likt pie krūts. Bet! Brālis, lai arī tajā mirklī gulēja, momentā bija augšā un skandalēja. Ņemu māsu nost un atkal abus stutēju sev klāt. Bet tikmēr māsa aizmiga un brālis bija tas, kurš beigās tika pie papildporcijas 🙂 Draudzene izteica teoriju, ka puika jūt piena smaržu tiklīdz māsa sāk ēst, tāpēc arī mostas. Ja brālis turpinās augt ar tādu pašu tempu, spriedām, ka drīz vien abi būs vienā svarā un garumā!

Pati turpināju dzīvoties. Kad draudzene mazos apsveica 1 mēneša jubilejā un piemetināja – 1 mēnesis izturēts. Es pārlaboju, ka 1 mēnesis nodzīvots. Tad nu viņa atzina, ka viņu mulsina mana pozitīvà attieksme šajā dzīves periodā. Atbildēju, ka visiem bez izpušķojumiem stāstu, cik daudzas lietas var būt sarežģītas vai grūtas, bet nesūdzos par to. Nebija vēlmes. Pagaidām ☺

Pirmā mēneša vizīte bija pirmais kopīgais auto brauciens ar mazajiem ārpus mājas. Es, protams, nervozēju. Lai arī visu pirms tam biju sagatavojusi, tomēr kavējām. Rezultātā – tēvs bremzēts, jo pēc nakts maiņas un māte histēriķe. Labs savienojums, jo viens otru līdzsvarojām 😆 Beigās iznāca kavēt vizīti par 15 min, par ko telefoniski ārsti brīdināju. Klātienē atvainojos un teicu, ka vēl jāmācās menedžēt laiks ar diviem zīdaiņiem. Noteica, ka viss ok – pieņemšanas rindā bijām kā pēdējie un arī turpmāk centīsies tā likt. Arī viņai vēl jāsaprot,cik daudz laika priekš mums jāvelta. Vizītes laikā meita parādīja kāda miera mika ir, jo neizdvesa nevienu skaņu, tik ar interesi visu pētīja. Savukārt, dēls parādīja, kāds rīma ir, jo pieprasīja krūti un aizgūtnēm ēda, kamēr ārste izmeklēja māsu.

Gala bilance:

Meita: 3995 g (+775 g), 53.5 cm (+3.5 cm).

Dēls: 3605 g (+1075 g), 51 cm (+2 cm).

Bijām palātā. Visi četri. Pārņēma neizsakāms prieks, ka mazuļi varēja palikt kopā ar mums nevis tika nesti uz inkubatoru. Izstāstīju vīram to, kā man gāja. Viņš izstāstīja, kā gāja viņam. Abi pētījām bērnus – mums joprojām nebija ne jausmas, kā viņi bija sarūmējušies manā vēderā! Meitas vaigi šķita tik ļoti lieli! Ne velti man pašai grūtniecības laikā apaļumi neveidojās – visu bija paņēmusi meita. Bet dēls… Es nekad mūžā nebiju redzējusi tik sīku cilvēciņu. Šķita tik trausls. Atšķirībā no māsas viņam nebija bēbīšu tauciņu, tāpēc bija sajūta, ka dēls ir ieradies no citas pasaules. Lielo acu pasaules. Jā – meitai bija lieli vaigi, bet dēlam lielas acis.

Aptuveni 2 stundas pēc ķeizara mazos pa vienam ar bērnu māsiņas palīdzību pielikām pie krūts. Tā kā ķermeņa apakšdaļa vēl bija kā bluķis, tad likšana pie krūts man nebija īpaši ērta, tomēr bērni malači – tajā mirklī viņiem bija ļoti labs zīšanas reflekss. Īpaši dēlam.

Ņemoties ar pirmo barošanu, bija pienācis rīts. Mājinieki (un tvitertauta) gaidīja, kad nu tikšu vesta uz ķeizaru. Liels bija viņu pārsteigums, kad visiem nosūtījām ziņu, ka mazie jau ir klāt. Telefons burtiski uzsprāga, saņemot apsveikumus un laba vēlējumus. Tā kā mazie gulēja, un arī es pati īsti pakustēties vēl nespēju, pozitīva adrenalīna pārņemta ļoti labprāt atbildēju uz visām ziņām. Pazvanīju savai mammai, vīrs pazvanīja savējai. Kā jau biju nojautusi, manai mammai nepatika mūsu izvēlētais dēla vārds (bērnu vārdus no visiem turējām noslēpumā). Viņa, protams, to nevienu mirkli neteica, bet es to jutu pat ar savām kaulu smadzenēm. Nu nekas – gan pieradīs! Bet bija daudzi, kuriem tas pat ļoti patika – salīdzinoši reti sastopams un ar savu nozīmi gana stiprs, lai tādam knīpukam dotu papildus spēku. Vēlāk, reģistrējot bērnus dzimtsarakstu nodaļā, arī tās darbinieki priecājās par dvīņu vārdiem, kas bija tālu no top vārdiem. To, ka man būs dēls ar šādu vārdu, es zināju kādu rītu pamostoties vēl pirms paliku stāvoklī ar dvīņiem. Vienkārši atvēru acis un tas bija atnācis pie manis. Savukārt, meitas vārdu izdzirdēju pa radio, braucot ar auto. Vīram attiecībā uz meitas vārdu bija absolūts pozitīvisms, bet par dēla vārdu man kādu laiku nācās pacīnīties…

Dienas gaitā ar videozvanu parunājām arī ar lielajiem bērniem un parādījām mazo brāli un māsu. Dēls bija ļoti priecīgs, bet meita samērā vienaldzīga.

No pirmās barošanas reizes bija pagājušas 3 stundas. Tā kā dvīņi paši nemodās, modinājām viņus paši. Bērniņi bija mazi, tāpēc katrs pirmo dienu nost krītošais grams bija svarīgs un modināšana nepieciešama. Šoreiz sākās mūsu cīņa par zīšanu, jo mazie bija miegaini. Trešā reize bija vispār nekāda – nespējām mazos uzmodināt. Ja arī krūts galu izdevās iemānīt mutē, tad viņi nezīda. Bērnu medmāsa gan teica, ka tas esot normāli pirmajās 24 st. Lai mēģinām ik pa stundai atkārtot, kamēr izdodas. Tomēr nervozēju – sāku masēt krūtis, jo bija pagājušas gandrīz 10 stundas no ķeizara un man nebija pat to dažu pirmpiena lāsīšu… Nebija ne jausmas, kas viņiem tika, ja tomēr saņēmās un kaut ko pazīda. Bērnu ārste teica, ka refleksi izskatās labi – bija gan pakakājuši, gan pačurājuši, tomēr tas nav garants, ka mazos nevar nosūtīt uz prenatālo nodaļu. Viss atkarīgs no nomestā/uzņemtā svara. Tas uzlika papildus slogu. Pie tam mazie ļoti daudz atgrūda, atklepoja un atšķaudīja augļūdeņus. Vēlāk uzzināju, ka ķeizarbērniem šāda lieta mēdzot būt. Dabiskajās dzemdībās bērniņš pa dzemdību ceļiem tiek “izmasēts” un augļūdeņi “izspaidās” ārā.

Bija pagājušas jau vairāk kā 12 stundas pēc ķeizara un vecmāte ar nožēlu secināja, ka manas krūtis ir ļoti mīkstas, maigas un patīkamas. Viņa apgalvoja, ka ķeizarmammām tā mēdzot būt – ķeizars apiet organismu, un krūtis netiek līdzi tempam. Tā nu vīrs tika aizsūtīts pēc piena maisījuma. Nedaudz sašļuku, bet neko darīt. Lai arī man tādas pieredzes nebija, tomēr biju ievākusi informāciju – lai saglabātu maksimāli lielāku iespēju atgriezties pie krūts barošanas, maisījumu devām ar pipetītēm, nevis no pudelītes. Lai ēstu no pudelītes, mazulim jāizmanto cits satvēriens nekā ēdot no krūts. Negribēju jaukt viņiem prātu. Tā nu sākās mūsu pipetīšu misija – devām kādus 5-7 ml. Kaut ko apēda. Pašā vakarā meita ļoti labprāt paņēma krūti, tik, ka man tur joprojām nekā nebija – tik cik mācīju pareizu krūtsgala satvērienu. Vēlāk blakus gulēt noliku dēlu (krūti gan viņš neņēma), lai ir āda-āda kontaksts un krūtis sajēdz, ka kaut kas jādara lietas labā. Bija grūti turēt sev blakus bērnu, jo atrados tikai guļus un pusguļus uz muguras. Uz sāna vēl nevarēju – āda, kas bija radusies milzīgā vēdera dēļ, sakrita uz rētas un sāpēja. Vēlāk gan paliekot starp kājām spilvenu, sāpes bija mazākas un nedaudz spēju pagulēt arī uz sāna.

4.5 stundas pēc ķeizara sāku just kājas, tāpēc sanitāre uzlika pamperu un nomainīja asiņaino gultas veļu. Sūtīju vīru, lai viņš medmāsai palūdz pretsāpju šprices. Vēlāk ar sistēmu pilināja vēl. Īsti nebija skaidrs vai man sāp griezuma vieta vai arī tās bija atsāpes. No ķeizara bija pagājušas aptuveni 8.5 stundas (pagulēt izdevās aptuveni stundu), kad piecēlos sēdus – sāpēja, bet ar kaut ko bija jāsāk. 11 stundas pēc ķeizara uzstutējos kājās un nogāju pirmos 5 metrus. Milzīgais vēders bija atstājis savas nodevas, jo staigājot visu vajadzēja turēt ar roku – tas nedaudz mazināja sāpes. Man tas viss bija kā kultūršoks – sāpes dzīvē panesu viegli, bet šoreiz nesanāca. Jāatdzīst, ka mana pirmā diena pēc ķeizara noteikti bija grūtāka kā pēc dzemdībām.

Vīrs arī dzemdību nodaļā turpināja grūtniecības laikā uzsākto kursu – visā piedalījās par 110%: viens mainīja mazajiem pamperus un pārģērba, viens gatavoja piena maisījumu, kopā ar pipetītēm barojām. Pie tam rūpes bija vajadzīgas ne vien mazajiem, bet arī man. Pirms naktsmiega pati bez palīdzības varēju piecelties, apsēsties, staigāt (joprojām turot vēderu). Biju arī dušā. Bet pamperu uzvilkt un apakšgalu noslaucīt gan viņu saucu – pieliekties vēl nevarēju. Tajās dienās satuvinājāmies vēl vairāk – ja var man nomainīt pamperu un pēc dušas asiņojošu slaucīt, tad tā droši vien ir pārākā uzticēšanās pakāpe. Visu ko ir redzējis, bet apgalvoja, ka tieši šī grūtniecība un atkopšanās pēc tās viņā radīja milzīgu cieņu pret mani un sievietēm kopumā.

Ārste teica, ka naktī droši varam atļaut mazajiem gulēt 6 stundas. Tā kā pa dienu bija grūtības ar modināšanu, nolēmām celt pēc 5 stundām. Kā tad! Bērni cēlās ik pa 2-2.5 stundām. Tā nu abi ar vīru barojām. Izveidojām sistēmu – kamēr viens pie krūts, vīrs otram maina pamperu un otrādāk. Beigās katram savs uz pipetītes barošanu. Meita ik pa laikam pati no pipetītes sūca, bet dēlam vajadzēja pilināt. Šķiet – kas tad tur ko neizbarot tos mililitrus! Bet gāja patiešām lēni. Tomēr visa pamatā bija laba darba organizācija – bez tās ietu vēl lēnāk.

No rīta bija pirmā reize kad pati vienu no bērniem saģērbu un uztaisīju viņam rīta tualeti. Tomēr ilgi nevarēju nostāvēt, jo sāka īdēt krusti. Grūtniecības laikā krusti, neskatoties uz lielo vēderu, nesāpēja, bet te pēkšņi tā! Sāku staigāt pa dzemdību nodaļu. Un beidzot saredzēju arī ķeizara plusu – nebija bailes apsēsties un skarties klāt dibengalam 😆 Kopumā sāku justies krietni labāk nekā iepriekšējā dienā. Arī emocionāli viss bija kārtībā.

Svars pirms grūtniecības bija 63 kg, ķeizara dienā 87.5 kg, bet nu – 80 kg. Biju domājusi, ka vairāk nonāks nost 😦 Bet nu jā… – vēders joprojām bija diezgan apaļš. Ārste arī nogrozīja galvu, ka dzemde vēl tik liela… Tā kā nebija piena un bērni pie krūts atradās nosacīti, tad dzemdes savilkšanās arī bija visai nosacīta. Runāju ar ārsti par pēcdzemdību jostu – viņa bija ar mieru jostai, kas man bija pie apakšveļas, kuru nēsāju grūtniecības laikā, jo tā ir daudz mīkstāka. Parastā pēcdzemdību josta viņai šķita par stingru. To arī nolēmu mēģināt nēsāt.

Bija pagājušas aptuveni 30 stundas pēc ķeizara un es beidzot izspiedu savu pirmo pirmpiena lāsi. Ar lielajiem bērniem pirmās piena piles radās jau 12 stundu laikā. Tāpēc beidzot sajutos kā uzvarētāja! Bet pipetīšu barošanu turpinājām. Vēlāk gan bērnu ārste teica, ka labāk to darīt ar špricītēm un mums tās piešķīra.

Personāls mūsu dvīņus sauca – bērns Nr.1 un bērns Nr.2. Mūsu uzdevums bija saprast, kad par kuru iet runa. Papīros viņi figurēja kā F1 un F2. Teorētiski vieglāk būtu teikt puisītis un meitenīte, bet viņiem laikam vieglāk bija orientēties pēc tā, kurš bērns dzima pirmais un kurš otrais. Lai gan tas F1 un F2 man uzdzina asociācijas ar autosacensībām un datortaustiņiem 😀

Meita šķita aktīva, dēls mazāk – šķita, ka pa nakti viņš ir pazaudējis spēkus. Ar vīru sākām nervozēt. Ārste gan mūs nomierināja sakot, ka aktivitāte esot atbilstoša svaram. Svara zudums pagaidām bija normas robežās. Ārste gan mūs pārsteidza citā jomā – ka varbūt ceturtdien mūs varēs laist mājās (tiku ķeizarota pirmdienas rītā). Mēs gan ar vīru uzstājām, ka vēlamies ne vien ceturtdien, bet arī piektdien nodzīvoties pa slimnīcu. Dēls tomēr tik maziņš – gribējās, lai svars sāk nākt klāt slimnīcā. Beigās ārste bija pat priecīga par mūsu nostāju. Laikam citi vecāki tik ļoti dīc par mājām, ka viņa automātiski uzskatīja, ka arī mēs vēlamies tur doties pēc iespējas ātrāk. Bet mēs nebijām ar pīpi uz jumta, jo ne pirmo reizi šādā situācijā – lai arī mājās ir savas sienas, tomēr slimnīcā ir cilvēki, kam uzdot jautājumus un slimnīcā visa uzmanība tiek veltīta mazajiem. Mājās mūs gaidīja vēl divi bērni. Tur uzmanība jādala uz 4 (īstenībā uz 5, ja skaita kaķi 😉 ). Un te nav jādomā par tīrīšanu un ēst gatavošanu! Visu pienes klāt. Un viss šķita garšīgs. Nu nē – ātrāk par piektdienu mūs tikai ar koku varēs izdzīt!

Dienā pirmo reizi izmēģinājām dvīņu barošanas spilvenu. Lūk, tā bija štelle! Tiiik ērti! Līdz šim pie krūts likām pamīšus, bet varēja redzēt, ka kopā uz šāda spilvena abi uz pasauli reaģēja daudz labāk! Lai gan galvenā vecmāte stāstīja, ka ļoti atbalsta dvīņu tandēmbarošanu, tomēr to, cik reta tā ir (vismaz esot slimnīcā) sapratu pēc sanitāres apbrīnas pilnajiem skatiem un jautājumiem brīdī, kad ienākot palātā viņa redzēja, kā mazie guļ un ēd uz dvīņu barošanas spilvena. Vīrs mani ar mazajiem šādu nofotografēja un arī man pašai tas viss no malas šķita kārtīgs “wow!”. Viena pati gan vēl nemācēju mazos uz tā uzstutēt – to palīdzēja vīrs. Lasot citu dvīņu mammu pieredzi, sapratu, ka tas ir tikai laika jautājums. Aizbraucot mājās, noteikti trenēšos. Tur arī tas pasākums būs drošāks, jo gulta mājās bija krietni platāka.

Personāls joprojām bija uzdevumu augstumos. Ik pa laikam paši nāca un interesējās vai mums viss ir kārtībā. Medmāsa teica, ka spinālās anestēzijas blakusparādība mēdz būt lielas galvas sāpes. Tiklīdz jūtu, ka galvā kaut mazākais dullums, lai momentā prasu šprici. Paldies dievam ko tādu nejutu. Bet šprices rētas dēļ gan prasīju. Netēloju varoni un nemocīju sevi. Trešās dienas rītā ginekoloģe aplūkojot manu slimības vēsturi, rauca pieri, jo viņai šķita, ka prasu par daudz, tomēr tas rezultējās ar to, ka tieši trešajā dienā man vairs neko nevajadzēja. Sāpes bija paciešamas, pie tam varēju jau nokāpt stāvu zemāk pa kāpnēm un uzkāpt atpakaļ.

Naktī uz trešdienu piens sāka rasties nedaudz vairāk, tāpēc līdz pusnemaņai likām bērnus pie krūts. Vismaz stundu uz barošanas spilvena abus kopā – kamēr pati nesāku klanīties. Bet pēc tam dēlu visu laiku ņēmu blakus, lai pie pupa dzīvojas. Bet turpinājām arī piebarot, jo, lai arī minimāli, bet svars turpināja krist. Dēls svēra 2320 g (piedzimstot 2530 g), bet meita bija jau zem 3 kg (piedzimstot 3220 g). Teorētiski trešdien bērnu svaram vajadzētu sākt nākt klāt. Naktī ar mošanos mazajiem problēmu nebija, bet pa dienu joprojām gāja grūti, lai gan ne tik ļoti kā pašā sākumā. Naktī paši modās ik pa 1.5-3 stundām. Nedeva mums kāri solīto 5 stundu miegu, kuru esmu pārliecināta, ka pa dienu dotu, ja vien mēs nemodinātu viņus augšā 😋 Sākām jau domāt, ka vietām sajaukuši nakti un dienu.

Lai gan ķeizargrieziena laikā asiņošana esot bijusi maza, tomēr krietni bija samazinājies hemoglobīna līmenis. Medmāsa ienesa Tothemu, ko lietot. Biju dzirdējusi ne tās labākās atsauksmes par šo dzelzs preparātu – tieši dēļ tā, ka to esot grūti sev iedabūt iekšā. Sev un citiem par brīnumu man vispār ar to nebija problēmu. Pat garšoja!

Trešdien staigājot, vēderu vairs nebija jātur, jo nēsāju grūtnieču apakšbikses ar jostu + stingrus legingus, kas pieturēja vēderu. Jutu, ka krūtis paliek arvien karstākas – tātad nakts darbs ar bērnu likšanu pie krūtīm sāka nest augļus. Ar katru dienu garastāvoklis uzlabojās arvien vairāk, lai gan uzreiz pēc ķeizara šķita, ka klāt pasaules gals.

Nakts uz ceturtdienu bija nakts, kad mazajiem vairāk mani, ne ēst vajadzēja. Bieži kunkstēja (mēs vēl nemācējām viņus pēc balstiņām atšķirt). Ja ar vienu ir skaidrs – paņemu blakus gultā un saldi guļam, tad ar diviem… – mainīšanas maratons gandrīz nakts garumā. Jo ēst viņi ne īpaši gribēja – tik krūts smaržu sev pie deguna ☺ Līdz 01.30 aizmigt nevarēju, bet no 01.30-04.30 bērni neļāva. Izdevās pagulēt no 04.30-07.30. Mājās cerēju, ka izdosies likt vienu otram blakus, gražīgāko paturot sev pie sāniem, jo viņi daudz labāk jutās, ja gulēja viens otram blakus. Slimnīcā gulta pašaura, tāpēc bija grūti to realizēt, lai vīrs nepaliktu ārpus borta. Atšķirībā, piemēram, no Francijas, kur esot speciālas gultiņas dvīņiem, mums katram dvīnim bija atsevišķa. Un pārāk šaura, lai liktu blakus vienam otru. Mājās jau bijām izdomājuši veidu, kā to darīt. Vēlāk pa dienu ļoti labi par mierinātāju darbojās mans apģērbs – ieliku gultiņā pie galvas savu iepriekšējā dienā nēsāto T-kreklu. Tā nu gulēja pie tā kā mazi susliki. Vecmātes teica, ka knupīšus ņemšanu uz nodaļu neatbalsta, lai mazuļiem nebūtu apjukuma mācoties pareizu krūts satvērienu. Tāpēc knupīšu līdzi mums nebija. Izrādās arī vēlāk viņi par tiem nebija sajūsmā un nelietoja. Gluži tāpat kā vecākie bērni.

No rīta pēc kontrolsvēršanas meitas svars joprojām bija ar mīnusa zīmi. Dēlam gan bija klāt nākuši jau 20 g. Tā kā procentuāli meita bija zaudējusi vairāk svara, bērnu ārste lika ar svariem pakontrolēt, cik daudz abi apēd no krūts. Te nu sākās manas ceturtās dienas asaras, kuras bija klātesošas arī iepriekšējās reizēs ar vecākajiem bērniem. Bērni uz barošanu pa dienu joprojām nemodās – pie krūts tikai gulēja. Līdz ar to nevarēju nokontrolēt svaru. Arī maisījumu bija grūti iemānīt. Domāju atslaukt un dot atslaukto pienu. Bet arī atslaukšana ar pumpīti nevedās. Talkā nāca medmāsa, bet arī viņai nesanāca (pēc pāris dienām gan sapratām, ka pumpītim vienkārši trūka vienas detaļas). Ar vecākajiem bērniem mēdzu atslaukt ar rokām. Tagad pat tas nesanāca. Biju novesta tik tālu, ka šķita, ka krūtīs piena vairs nav nemaz. Vienā brīdī dēls tik daudz atgrūda, ka šķita, ka viss darbs un materiāls vējā. Pie tam vīrs kā reiz bija aizgājis uz veikalu. Tā nu viena sēdēju un gauži raudāju – bez viņa sajutos bezspēcīga un nekam nederīga. Hormoni savu darbu bija paveikuši. Bet ienāca medmāsa un parunāja ar mani, nomierināja… Un drīz vien tiešām sajutos labāk. Varēju turpināt dzīvoties ar mazajiem.

Izrādās sīciņais puika nu ēda vairāk, bet meita bija slinkāka + viņai nebija līdz galam pareizs krūts satvēriens. To nu turpināju dresēt. Lai gan piena man kļuva vairāk, tāpat abiem vēl vajadzēja dot maisījumu (meitai vairāk).

Kad ārste pārjautāja, vai tad rīt esam gatavi doties mājās, uzsvērām, ka varam palikt tik ilgi, cik tas ir nepieciešams.

Pēdējā nakts dzemdību nodaļā bija mierīga. Pamainījām pieeju, kā ņemties ar bērniem. Sākotnēji nomainījām pamperu, tad viņi ēda krūti un tad maisījumu no šļircēm. Bet ēdot krūti, viņi saldi aizmiga un vairs negribēja maisījumu. Tad nu pampera maiņas procesu pārcēlām, ieliekot to starp krūts barošanu un maisījuma ēšanu. Citreiz gan ar pampera maiņu nepietika. Nācās vilkt nost drēbes, lai mazie kārtīgi pamostos un turpinātu otro ēšanas tūri. Samiegojušies bija ne vien bērni, bet arī mēs – šādos brīžos nav ne mazākās nozīmes tam, ka mums bija dažāda dzimuma dvīņi, jo vīrs, mainot pamperu tikai procesa beigās nomurmināja: “Ew… Izrādās pie manis ir meita…” Ar visu to pa vidu barošanām sanāca pagulēt 2 un 4 st. Rīta pusē bija arī pusstundas snaudiens.

Dēls pamazām sāka audzēt svaru un svēra 2390 g. Lai gan meitas svars joprojām turpināja kristies (bija 2910 g), ārste uzskatīja, ka varējām doties mājās, izrakstīšanās dokumentos gan norādot, ka tieši dēls ir tas, kura svara dinamikai ir jāseko līdzi. Jāturpina miksētā barošana. Lai gan personāls ļoti atbalstīja dvīņu barošanu ar krūti, neviens īsti neticēja, ka dvīņus var izbarot 100% tikai un vienīgi ar krūts pienu. Pat uzskatīja, ka tas būs liels sasniegums, ja spēšu to izdarīt līdz 3 mēnešu vecumam. Noklausījos šo “spriedumu”, nosmaidīju un nodomāju: “Nu tad jau redzēsim!”

Arī mana atkopšanās ginekoloģei nekādas bažas neradīja. Apskatē viss bija kārtībā. Jāatzīmē, ka pirmā ginekoloģiskā apskate pēc ķeizargrieziena noteikti ir patīkamāka (cik jau tas process var būt patīkams) nekā pēc dabiskajām dzemdībām. Savu rētu gan joprojām nebiju redzējusi – vēdera lielums to neļāva izdarīt. Jāsaka, ka grūti man bija tikai pirmajā dienā un tajā ceturtās dienas asaru mirklī. Joprojām emocionāli jutos tiešām labi. Pēc otrā bērna piedzīvoju pēcdzemdību depresiju – zināju, kam pievērst uzmanību, lai šoreiz būtu savādāk. No kļūdām mācījos un pieredze palīdzēja. Nevienu mirkli nesastingām šausmās – ak dievs, viņi ir divi! Apkārtējie domāja, ka mums iet grūtāk nekā bija patiesībā. Arī man pašai šķita, ka būs grūtāk. Bet sajūtas bija tādas it kā es darītu visu un reizē čilotu. Droši vien, ka pieredze. Tad nu redzēs, kā mums visiem klāsies mājās. Daudzi filozofiski man teica – galvenais necelt vairāk kā varu panest. Uz ko ķiķinot atbildēju visai praktiski – noteikti to nedarīšu, jo tač’ rēta neļauj.

Sākām kravāt mantas prombraukšanai. Vīrs domīgi jautāja: “Vai mūsu vestais atlikušais tualetes papīra rullis jāņem uz mājām?” Atbildēju: “Nu, ja gribi te atgriezties, atstāj!” Neminstinoties aizsteidzās pēc papīra. Nu jā – ar 4 bērniem laikam būs gana. Pagaidām 😁

Atvadoties no visiem, medmāsa noteica: “Gaidīsim atpakaļ… – ar trīnīšem!” Aha, man patīk izaicinājumi, bet ne jau tādi! No sākuma jāmēģina tikt galā ar šo dubultbrīnumu. Tā kā priekšā bija sestdien un svētdiena, nosmējāmies – tagad sāksies “brīvdienas”!

19.janvāra pēcpusdienā bijām klāt mūsu izvēlētās slimnīcas dzemdību nodaļā. Tā kā biju tur dzemdējusi arī abus vecākos bērnus, viss šķita jauks un pazīstams. Pie tam šajā slimnīcā bija viss nepieciešamais, lai aprūpētu arī priekšlaicīgi dzimušus mazuļus un mazuļus ar veselības problēmām. Mums tas šķita svarīgs faktors. Manas bažas par to, ka mēs varētu netikt pie ģimenes palātas, bija veltīgas. Tikām bez problēmām. Vīrs sanesa palātā visas nepieciešamās mantas. To bija daaaaaudz – tomēr dvīņi. Pie tam tāda specifiska lieta kā dvīņu barošanas spilvens jau vien aizsita vienas azotes vietu.

Kopā ar dežūrējošo vecmāti sakārtojām vajadzīgās papīru lietas. Pēc tam man noņēma kaudzi analīžu – vairākas “tūbiņas” ar asinīm, kā arī urīnu. Lai vairākkārt netiktu durstīta, ielika katetru. Un ielika ļoooti sāpīgā vietā – labās plaukstas virspusē. Biju pārsteigta, jo līdz šim bija pieredze tikai ar katetru elkoņa locītavā. Iespējams, tas tāpēc, lai vēlāk bērnus vieglāk ņemt un auklēt, jo tomēr galviņas sanāks likt elkoņa iekšpusē.

Visu laiku ar vīru priecājāmies par foršo personālu. Pie tam mani uzņēmam tā pati jaukā vecmāte, pie kuras es dzemdēju arī savu meitu. Viņa bieži nāca pie mums uz palātu un īsināja laiku, stāstot savus pieredzes stāstus par dvīņiem – to dzimšanu, augšanu un turpmākās dzīves ainiņām. Šajās sarunās guvu atbildes uz gandrīz visiem 13 jautājumiem, kurus biju sagatavojusi iepriekšējā vakarā. Pārējos biju nolēmusi uzdot ķeizara laikā. No paziņām biju dzirdējusi, ka pret mammām, kurām līdzi ir partneri, esot labāka attieksme. Lai gan ar vecākajiem bērniem ar pavisam nelieliem izņēmumiem pret personālu man pretenziju nebija, tomēr varēja just, ka vīra šarms spēlē pozitīvu lomu. Un mans vēders 😀 Lai gan šajā gadā biju jau ceturtā (!!!) dvīņu mamma šajā slimnīcā, tomēr nojautu, ka apjomīgākā. Visi uz manu vēderu skatījās ar neslēptu pietāti un jūsmošanu. Kā uz tādu muzeja eksponātu.

Nobrīnījos, ka man neveica vaginālo apskati. Mazuļiem tikai tonīšus mērīja – tur viss bija kārtībā, lai gan neiztika bez kurioza. Dvīņiem tonīšu mērīšanai ir speciāls aparāts. Vienam bebim tonīšus uzķer, otram it kā arī. Vecmāte aiziet, bet man tāda dīvaina sajūta – šķiet pārāk lēni tie sirdspuksti. Atnāk vecmāte. Skatās un nosaka: “Oi, mēs laikam jūsu nevis mazuļa tonīšus uzķērām.” Meklēja pa jaunam. Jāatzīst, ka, lai arī sākumā skrēja, tomēr uz beigām mani tonīši bija labi 😉 Tā kā mans vēders bija liels un sēdēšana grūta, tad siksnas, ar kurām stiprinās tonīšu klausīšanās “klausulītes”, grūti turējās klāt. Beigās es pati sev turēju visu klāt un ik pa brīdim no jauna meklēju mazuļu sirdspukstus, slidinot sev pa vēderu “klausulītes” – viņi bija diezgan aktīvi visa šī pasākuma laikā, tāpēc arī sirsniņu atrašanās vieta mainījās.

Ap 16.30 man iepotēja poti bērnu plaušu nobriešanai. Uz otro teica, ka cels 5 no rīta. Teorētiski mans termiņš bija 37 + 1, kas dvīņu gadījumā skaitās iznēsāta grūtniecība, tomēr ārste nolēma, ka viss ir uz robežas, un drošība nenāks par skādi.

Mani informēja, ka tikšu ķeizarota nākamajā rītā pēc plkst. 9.00. Lai arī mana ginekoloģe zināja dežūru grafiku un bija mani brīdinājusi par abiem ārstiem, kas piedalīsies ķeizarā, tomēr cerēju, ka varbūt kaut kas mainās. Nekā. Viena no šīm ārstēm pieņēma mana dēla dzemdības, kā arī bija klāt, kad mani no šejienes izrakstīja kopā ar meitu. Un abas reizes viņa paspēja iemest pa darvas karotei manā dzemdību medus mucā. Skumji, ka arī šoreiz bez viņas nekādi. Bija žēl, ka visu procesu nevar novadīt tā ārste, kuras maiņā iestājāmies nodaļā. Īstenībā bija žēl par visu tās dienas maiņu – ka viņi līdz galam nevar būt kopā ar mums. Nu nekas – vai tad tā būs, ka jauna diena nesīs sliktu jauno personāla maiņu. Lai gan bija viens cilvēks no medpersonāla, kurš neatstāja patīkamu iespaidu – anestezioloģe, kas mani izprašņāja. Īpaši vīram viņa nepatika. Viņš pat īsti nevarēja izskaidrot kāpēc. Un tikai vēlāk es sapratu, ka laikam zemapziņā bijām nojautuši, ka tieši šis cilvēks būs tas, dēļ kura es turpmākos mēnešus vēl un vēl galvā pārcilāšu savu dvīņu dzimšanas stāstu.

Kopumā biju tik mierīga, ka ar savu mieru nomierinu arī vīru. Centāmies baudīt laisku dienu pirms lielā darba cēliena, kas mums beigsies pēc…. 18 gadiem. Labākajā gadījumā 😀 Vienīgi ļoti nemierīgs bija mans vēders. No rīta brokastīs biju apēdusi tikai pāris sausiņus, pusdienās vistas buljonu ar dažiem filejas gabaliņiem, bet vakariņās jogurts un pāris konfektes. Konfektes man ieteica slimnīcā, lai cukura līmenis strauji nenokrītot un pašai nepaliek slikta dūša. Vīram gan atnesa garšīgas vakariņas. Draudēju sūtīt viņu ēst uz WC, lai man nav jāredz kā un ko viņš ēd 😀

Ap 21.30 taisījāmies uz gulētiešanu. Tomēr miegs nenāca ne man, ne vīram. Par sevi vēl varētu saprast – režīms laikam dara savu, jo arī mājās ātrāk par 00.30 reti izdevās aizmigt. Un vēl tās treniņkontrakcijas traucē! Par tām gan sākumā galvu nelauzu – arī iepriekšējos vakarus jutu diezgan izteiktas treniņkontrakcijas. Tomēr, kad ap plkst. 2.30 joprojām nebiju aizmigusi un automātiski vēlējos tam visam pieslēgt arī elpošanu, sapratu, ka kaut kas nav tā. Sāku mērīt to biežumu un ilgumu. Nolēmu, ka, ja līdz plkst. 4.00 būšu uzķērusi tam visam ritmu, iešu pie vecmātes. Un tā arī aizgāju. Vecmāte pamodināja ārsti, kura veica apskati un noteica, ka viss sākas un, lai gan atvērums esot tikai 2 cm, neko nevajag gaidīt. Tā mūsu plānotais ķeizars pārvērtās par akūto ķeizaru. Aizvēlos atpakaļ uz palātu un izstāstīju vīram. Abi ievilkām dziļi elpu, bet tajā pat laikā nopriecājāmies – bērni akceptēja ārstu nolikto datumu, bet bija izvēlējušies citu laiku. Diktēja savu toni. Mazuļi laikam juta arī to, ka negribu, lai viss notiek ar jauno maiņu.

Man pielika sistēmu. Tā kā vēl nebija plkst.5.00, jautāju, kas notiks ar otro poti mazuļu plaušiņām. Man atbildēja, ka laika esot par maz, tādēļ otro nešpricēs. Pēc kāda laika mani no palātas aicināja iet uz procedūru telpu. Šajā slimnīcā pavadošās personas nedrīkst piedalīties ķeizargrieziena operācijā (par to gan mēs nepārdzīvojām), tāpēc vīrs palika gaidot palātā.

Procedūru telpā apgūlos uz pārvietojamās gultas. Tur mani apģērba atbilstoši situācijai, ielika urīna katetru (izklausās trakāk nekā ir patiesībā) un stūma uz operāciju zāli. Galvgalī man blakus gāja jaukā ārste, kas mani uzņēma. Jautāju, vai viņa mani ķeizaros. Atbildēja, ka jā – kopā ar kolēģi, kuru izsauca no mājām. Pārjautāja, vai man esot iebildumi. Ar smaidu līdz ausīm noteicu, ka noteikti nē. Augstāki spēki bija nolēmuši, ka man netīkamā ārste netika pie mana punča. Vismaz ne ķeizara laikā.

Stumjot mani uz operāciju zāli, garām aizsteidzās izsauktais ārsts, kurš ķiķināja ar medmāsām, jo kā izrādās viņām bijis jānopūlas, lai viņu sazvanītu. Droši vien miegs par ciešu 🙂 Kad tiku iestumta operāciju zālē, biju nedaudz vīlusies. Iztēle to bija zīmējusi savādāku. Bet realitātē tā vairāk atgādināja noliktavu. Pie visa vainīga “Grejas anatomija” 😀

Kad no gultas pārkāpu uz operāciju galda, pulkstenis zālē rādīja 4.40. Apsēdos uz galda un anestezioloģe lūdza man izliekt muguru kūkumā, lai varētu sataustīt pareizo skriemeli un pareizo vietu, kur durt. Lūk, nu šis pasākums bija grūts. Vēders man sagādāja milzīgas grūtības noliekties uz priekšu. Anestezioloģe vairākkārt atkārtoja, lai pieliecos vēl un vēl. Man bija bailes saspiest mazos, lai gan nezinu vai maz kas tāds ir iespējams. Ticu, ka mana nedaudz šķībā mugura, kas veidojusies daudzu gadu garumā sēžot biroja krēslā, anestezioloģes darbu neatviegloja, jo tā taustīšana šķita ļoti ilga. Beidzot sajutu dūrienu – ne sevišķi patīkams. Man nav ne jausmas, kā jābūt pareizi, tomēr mani nepameta sajūta, ka kaut kas par kādu milimetru nogāja greizi un jutu tādu kā plūsmu vairāk labajā muguras pusē. Apgūlos uz muguras. Man priekšā pielika aizkariņu un ķermenis no nabas uz apakšu kļuva smags – jutu tikai spiediena sajūtu. Pēc laiciņa man jautāja, vai kaut ko jūtu. Atbildēja, ka kājas smagas, bet pirkstgalus varu pakustināt. Noteica – tā mēdz būt un ķērās pie lietas. Nebija ne pārbaudes ar ledus gabaliņu, par kuru biju lasījusi citu ķeizarmammu stāstos, nekā.

Tā kā vēders man bija asimetrisks un kreisajā pusē krietni vien lielāks, tad griezumu veica nevis tieši pa vidu, bet vairāk kreisajā pusē. Ar tagadējo prātu uzskatu, ka vajadzēja tomēr vēl kādas 5 minūtes nogaidīt, jo ļoti jutu visu šo pasākumu – velkošas un dedzinošas sajūtas, kas mijās ar sāpēm. Man vienmēr ir bijis augsts sāpju slieksnis, tomēr šoreiz tas nebija glābējs. Pie tam vēlāk palātā es savu kāju pirkstus vairs nevarēju pakustināt, kas nozīmē, ka narkoze savu maksimālo iedarbību sasniedza krietni vēlāk. Kad par šo vēlāk stāstīju savai ārstei, pie kuras biju uzskaitē, viņa noteica, ka visticamāk tā man esot ķermeņa īpatnība, ka narkoze iedarbojās savādāk.

Kad ik pa laikam teicu, ka man sāp, mani mierināja, ka tā var būt. Lai novērstu nepatīkamās sajūtas, runājos ar personālu – uzdevu jautājumus, uz kuriem man atbildēja, izmetu dažādus jociņus un stāstīju jautrus stāstiņus. Esmu piefiksējusi, ka tas ir veids kā savā dzīvē cīnos ar grūtumiem. Bliežu melno humoru un palieku ironiska. Vismaz labi, ka personāls sākot no ārstiem un beidzot ar sanitāriem uzķēra manu tā brīža emocionālo stāvokli un pavilkās līdzi tam.

Pirmo kā zemāk gulošo dvīni izņēma dēlu – plkst. 4.53, pēc tam meitu – plkst. 4.54. Dzirdēju ieraudamies vienu, tad otru. Atviegloti nopūtos. Pēc bērnu izņemšanas jutu arī milzīgu fizisku atvieglojumu, kas kļuva vēl lielāks, kad izņēma abas placentas. Bērnus redzēju ar vienu aci – to kā viņus tīra no baltās lipīgās vielas, kas viņus bija apņēmusi dzemdē. Dēls bija žiperīgāks un skaļāks, tāpēc pēc apgares skalas viņam no sākuma bija 7, pēc tam 8. Meita, savukārt, raudāja klusiņām un sākumā ieguva 6, tad 7. Pajautāju, vai viss kārtībā un saņemot atbildi, ka nebūs vajadzīgi inkubatori, nomierinājos. Dēlu aiznesa prom uz svēršanu un mērīšanu, bet meitu pirms nešanas prom man iedeva nobučot. Svēršanā un mērīšanā klāt bija mans vīrs. Esot bijis tik ļoti apmulsis, ka medmāsām bijis jāmudina viņu fotografēt mazos. Liels paldies viņām par to! Nu mums par piemiņu ir dažu minūšu vecu mazuļu bildītes.

Tikmēr mani tīrīja – ļoti nepatīkami un sāpīgi. Ārsti priecājās, ka asiņošana esot minimāla un šuva ciet. Šūšanu jau vairs nejutu. Kopā visa ķeizargrieziena operācija bija ilgusi aptuveni 45 minūtes, pēc kurām mani stūma uz palātu. Pāris minūtes pirms manas ierašanās palātā bija ienesti arī abi mazie, kas kā izrādās nemaz tik mazi nebija – dēls svēra 2530 g un garums bija 49 cm, savukārt, meita attiecīgi 3220 g un 50 cm. Gan paši, gan personāls bijām ļoti apmierināti ar šādiem cipariem – bieži negadās, ka dvīņi ir tik lieli. Tomēr raugoties uz katru no viņiem atsevišķi, viņi šķita tik sīciņi!

Mūsu mazie lielie bērniņi! :*

Bija sācies pa māju dzīvojamais laiks. Pirmās darba dienas, kad nebiju darbā, bija trakas, jo pēc sajūtām šķita, ka strādāju vairāk nekā esot tur – visi rakstīja un zvanīja. Lai gan kolēģiem un klientiem laicīgi paziņoju par savu pēdējo darba dienu, tomēr nespēju vien atkārtot, ka nu manā vietā ir cits cilvēks. Arī manai aizvietotājai gāja grūti, tāpēc bieži sarakstījāmies un sazvanījāmies.

Oktobra beigās uznāca pirmais sniegs un sals, tomēr es kā Rīgas dome – pilnīgi nesagatavota aukstam laikam. Siltie zābaki tikai uz papēža – grūti iet. Grūtnieču ziemas bikšu nav – vēdera apakšdaļa salst. Sēdēju un uz pārmaiņām dusmojos – žēloju sevi – dusmojos – žēloju sevi… Lēnītēm ķemmējot veikalus, sarūgtināta secināju, ka arī kāja plešas – pirku jau 43., nevis 41./42.izmēra apavus. Vēlāk nopirku grūtnieču zeķubikses un legingus. Mājās uzvilku zeķubikses un momentā tās saplēsu. Sēdēju un raudāju. Jāsaka, ka visā grūtniecības laikā tieši trešais trimestris bija tas, kad visvairāk bira asaras. Gan hormonu iespaidā, gan dēļ tā, ka man fiziski bija tik grūti. Tāpēc iemācījos mest kaunu pie malas un lūgt palīdzību citiem. Piemēram, bērnu vešanai uz dārziņu un atpakaļ pieslēdzām auklīti. Jutu, ka neesmu spējīga no rīta nokāpt no 4.stāva, dārziņā vienu bērnu uzvest uz 2.stāvu, nokāpt lejā un citā korpusā uz 2.stāvu uzvest arī otro bērnu beigās uzkāpjot atpakaļ dzīvoklī 4.stāvā. To pašu atkārtojot vakarā. Pat vīra vecāki, lai arī daļēji pensionāri, trepēs man “skrēja” pa priekšu. Es knapi, kanpiņām kāpu nopakaļus. Reiz vienā no īpaši grūtajām dienām zinot, ka vīramāte ir pilsētā, lūdzu viņu, lai iebrauc pie manis un pagatavo frikadeļu zupu, kas pietiktu divām dienām. Nedaudz sabijās. Jo, ja es lūdzu, tad tas tiešām bija nopietni.

Trešā trimestra sākumā vēl tēloju Māti Terēzu un izpildīju citu lūgumus. Vienā no tādām reizēm zvana brālis un lūdz izņemt viņa bērnus no bērnudārza. Tā kā kādu laiku nebiju satikusi ne viņu, ne mazos krustbērnus, piekritu. Vakarā satiekamies, viņš mani ierauga un šokēti saka: “Lūdzu, lūdzu, piedod! Es tā vairs nedarīšu! Zināju, ka es stāvoklī, bet nedomāju, ka TIK ļoti!”

Vēlāk gan man lūgumi izpalīdzēt uzdzina dusmas – te vienam bērnus vajag pieskatīt, te citu uz laukiem aizvest. Atteikumu pieņēma, bet mani uzvlka tā skaidrošana. Pasaku, ka nevaru. Pretī: “Kāpēc?” Man nekad nav bijis grūti palīdzēt. Bet ne jau tad! Un viss sākas ar vārdiem: “Čau! Ko dari pirmdien/piektdien/svētdien?” Apsvēru iespēju atbildēt: “Bļin, daru visu iespējamo, lai nesāktu dzemdēt!”

Bija pienākusi dzemdes kakla kontroles vizīte 27.nedēļā. 25.nedēļā ārste bija konstatējusi, ka tas sāk īsināties. Gāju ar uztraukumu, kas izrādījās pamatots, jo dzemdes kakls diemžēl bija sasniedzis to robežu, kad jāsāk uzmanīties – minimālā robeža ir 2.5 cm. Man bija 2.4 cm. Iepriekš 3 nedēļu laikā tas bija noīsinājies par 0.5 cm, nu 2 nedēļu laikā jau par 1 cm. Lai arī dvīņu mammām šī problēma nav retums, tomēr no 4 dvīņu grūtniecēm, kas bijām pie ārstes uzskaitē, biju vienīgā ar šādu diagnozi. Papildus faktors – man šī bija jau trešā grūtniecība, un muskuļi vairs nebija tik saturīgi. Protams, ļoti uztraucos, tomēr ārste mierināja, ka 80% gadījumu ar dzemdes kakla uzmavu izdodas tikt līdz 36./37. nedēļai. Īsais dzemdes kakls izskaidroja manas nepārtrauktā spiediena sajūtas iegurnī.

Bija arī pozitīvas ziņas – mazuļi jutās labi un svēra 922 un 999 gramus. Joprojām skaitījās lieli priekš dvīņiem. Un jā – skaitļi nemelo! 27.nedēļas vēdera mērījumi atbilda pirmo grūtniecību 34.nedēļas vēdera mērījumiem. Nebija brīnums, ka dzemdes kakls tiek rauts vaļā. Šoreiz abi bija ar dupšiem uz leju. Tā kā pirms 5 nedēļām abi bija slīpi šķērsguļā un tādā gadījumā nedrīkst nēsāt grūtnieču jostu, ārste teica, ka nu varu mēģināt. Zinot, ka jādzīvo gultas režīmā, sapratu, ka diezin vai to jostu uzvilkšu. Un tā arī bija. Nedaudz vēlāk man ieteica Tonus Elast grūtnieču apakšbikses ar speciāli tajās iestrādātu jostu, kas balsta punci un ar kurām var ērti atrasties arī guļus pozīcijā. Lai arī pēdējo mēnesi vairs nederēja (un lielāku izmēru vairs nebija), tomēr kādu laiku atvieglojums bija jūtams. Vakarā pēc vizītes atkal raudāju. Bija bailes. Pirmo reizi visu trīs grūtniecību laikā.

Ja pirmajos divos trimestros guļot uz sāniem gurni tikai tirpa, tad nu bija sasniegts jauns līmenis – tirpšana pārgāja sāpēs. No rītiem kā veca tante centos kaut kā nebūt tās vietas izstaipīt, lai paliktu vieglāk. Masāžu laikā lūdzu masieri likt lielāku uzsvaru uz sāniem. Naktīs gulēju uz pusēm pārlocītas ļoti mīkstas segas + uz pusēm pārlocītiem 2 plediem. Un starp kājām liku divus lielus, mīkstus spilvenus. Tā centos mazināt sāpes gurnos, kas radās no vēdera svara. Kādu nakti nogulēju nevis ar spilveniem starp kājām, bet gan uz spilveniem. Nepatika. Pārāk ērmīgi. Un gulēju kaila – lai man nekur nespiestu neviena vīlīte. Ar visu to panācu, ka ceļos tikai 2-3 reizes, lai apveltos uz otriem sāniem. Lai to izdarītu, bija jāceļas sēdus, jo tā vienkārši “pārmest” vēderu uz otru pusi bija sāpīgi. Pēc dabas esmu smalka, tāpēc šāda “bumba” vēdera vietā man bija liels izaicinājums. Varēju būt pateicīga, ka tās celšanās reizes bija tik salīdzinoši retas. Citreiz vienīšu mammas ceļas biežāk.

Pienāca uzmavas likšanas diena (ārste to veda no Rīgas). Procedūra bija nesāpīga un izdevās ļoti labi – vienīgi nepatīkams bija dezinfekcijas brīdis. Pārsteidza, cik tas riņķis bija liels. Ārste teica, ka esot dažādi izmēri. Man bija vajadzīgs lielāks, jo šī bija trešā grūtniecība. Kopumā varēju uzsist sev pa plecu – 5 dienu laikā ar savu uzsākto miera režīmu dzemdes kaklu biju noturējusi no 2.4 uz 2.3 cm. Ieliekot uzmavu, tas pagarinājās līdz 4 cm. Jutu, ka spiediens iegurnī nedaudz samazinājās. Ārste uzreiz pabrīdināja, ka izdalījumi dēļ uzmavas būs lielāki. Jāievēro miers. Bet nekas īpašs. Atļāva turpināt masāžas un iet uz koncertu, uz kuru dabujām biļetes, iztērējot draugu uzdāvināto dāvanu karti. Tās termiņš beidzās pēc pāris mēnešiem, bet bijām reāli un sapratām, ka ir pēdējais mirklis kaut ko izbaudīt. Fiziski katra diena palika grūtāka, bet pēc mazuļu piedzimšanas apzinājāmies, ka trūks laiks. Ļoti gribējās ar vīru pabūt divatā un iegūt labas emocijas. Pēc vizītes kļuvu mierīga. Pie tam pilnīgi netīšām uzdūros šim rakstam: https://www.mammamuntetiem.lv/articles/23519/augsta-riska-grutnieciba-padomi-ka-to-pardzivot/ Tas man kļuva kā ceļavārdi atlikušajam posmam.

Joprojām īpaši nedomāju par dvīņu dzimšanu, jo ar visām maņām un domām biju te un tagad. Tā kā pastāvēja priekšlaicīgu dzemdību risks, sev uzstādīju mazus mērķīšus. Pirmais mērķītis, kad tiek runāts par priekšlaicīgām dzemdībām, nevis spontāno abortu, bija sasniegts. Nākamais mērķis bija sagaidīt pilnas 28 nedēļas, kad mazie var dzimt manis izvēlētajā dzemdību nodaļā, nevis jābrauc uz Rīgu tālu prom no mājām. Arī to sasniedzu. Tālāk tiecos uz 32 nedēļām, kuras ārste uzskatīja par milzu lēcienu mazuļu attīstībā. Pēc šī termiņa vienkārši gaidīju katru sestdienu kā mazos svētkus, jo tas nozīmēja, ka klāt nākusi vēl viena pilna nedēļa. Tomēr tviterī ik pa laikam ierakstīju atlikušo dienu skaitu līdz ideālajam mērķim – pilnām 37 nedēļām. Citreiz dienu skaitu pārvērtu stundās… Biežas bija naktis, kad skaitīju un pārskaitīju, it kā cerot kādu dienu šādi dabūt nost J

Lai paātrinātu laiku, daudz gulēju – citreiz pa dienu varēju nogulēt pat 3-5 stundas. Draudzenes smējās, ka es guļu pa trim 😀 Bet, iespējams, tas bija pazeminātā hemoglobīna dēļ, lai gan turpināju lietot dzelzi saturošos preparātus. Sākotnēji dzēru kapsulas. Biju izstrādājusi savu sistēmu, kuru precīzi ievēroju. Kapsulas vajadzēja lietot vismaz 30 minūtes pirms ēšanas. Tā nu no rīta pirms cēlu bērnus uz dārziņu, iedzēru tās kopā ar sauju saldētām dzērvenēm un karstu ūdeni, kas izveidoja siltu dzērienu. Dzērvenes pašas satur dzelzi + C vitamīnu, kas palīdz dzelzij uzsūkties. Tā kā piena produktus īpaši nelietoju, bet kafiju dzēru 1-2 reizes nedēļā, tad ierobežojumus attiecībā uz šiem produktiem nejutu. Vakaros, savukārt, dzēru tieši pirms gulētiešanas, kad kuņģī bija maksimāli maz barības. Ārstei gan gribējās, lai dzelzs līmenis būtu nedaudz augstāks (zemākais līmenis bija 105), tāpēc kapsulas beigās nomainīju uz šķidro augu valsts izcelsmes preparātu. Un analīzes tiešām kļuva labākas. Vēlāk uzzināju, ka dzelzi satur arī saulespuķu sēklas. Tā nu mani salāti tika papildināti ar divu veidu sēklām – linsēklām aizcietējumu novēršanai un saulespuķu sēklām dzelzs līmeņa celšanai.

Vairums mazuļu lietu bija atdotas no citiem (daļa no tām mūsu vecāko bērnu lietas, kuras paši bijām atdevuši draugiem) un stāvēja stūrī kā Everests neizpakotas un nepārmazgātas. Gribēju visu pati salikt pa plauktiņiem sākoties pirmsdzemdību atvaļinājumam. Bet nekā… Te nu atkal vajadzēja lūgt palīdzību. Vienā nedēļas nogalē atbrauca vīra māsa, citā – mana mamma. Darba dienās ik pa laikam pieskrēja draudzene. Tā nu viss tika izmazgāts, sašķirots un izgludināts. Sākotnēji sagatavoju un izmazgāju tikai 50. un 56.izmēra drēbītes. Pārējās vienkārši liku sašķirot un salikt pa maisiņiem pēc izmēriem un veidiem. Jāatzīst, ka viens no dvīņu mammu izaicinājumiem ir saprast, kas bērnu aprūpē būs vajadzīgs dubultā, bet ar ko pietiks vienā eksemplārā. Bija grūti aptvert – skaitīju un domāju: “O, ir labi!” Un, kad izdalīju uz 2, vairs nebiju tik pārliecināta… Kad gaidīju dēlu, vēlējos viņam apkārt zaļo krāsu. Droši vien tāpēc, ka dzima pavasarī. Gaidot meitu biju apburta ar dzelteno krāsu – viņa kā tāda saulīte piedzima tumšākajā rudens laikā, kad tik ļoti trūka saules gaismas. Tagad vēlējos balto krāsu – droši vien sniega trūkuma dēļ. Un tiešām – ļoti daudz drēbīšu bija baltā krāsā.

Lai arī nedomāju par laiku pēc mazuļu dzimšanas, tomēr pamazām sākām domāt par mazuļu dzimšanas laiku. Ar vīru sākām spriest par situāciju, kad dvīņi dzimst ap pusnakti – var sanākt dažādos datumos. Pie tam mūsu gadījumā pastāvēja varbūtība, ka dvīņi var dzimt pat dažādos gados. Vienojāmies, ja dzims dažādos gados un lai izvairītos no problēmām turpmāk dzīvē (piemēram, uzņemšana bērnudārzā pēc dzimšanas gada u.tml.), lūgsim, lai vecmāte abiem norāda vienu gadu. Bet, ja viss nenotiks gadu mijā, un viens bērns dzims pirms pusnakts, bet otrs pēc pusnakts, tad gan atstāsim visu kā ir. Dvīņiem pietiks ar citām lietām, kas dzīvē būs kopīgas.

Dvīnīši manu vēderu bija padarījuši par asimetrijas etalonu – katru dienu tam bija cita forma. Tomēr gandrīz visām formām bija kopīga iezīme – kreisā puse bija manāmi lielāka par labo pusi. Meitiņa bija iekārtojusies vairāk kreisajā pusē. Dēliņš pa vidu. Labā puse bija brīvāka. Pat naba bija nobīdījusies vairāk uz labo pusi. Arī kustības es jutu vairāk kreisajā pusē. Iespējams, ka tā bija tāda ķermeņa īpatnība, jo, piemēram, pirmajās grūtniecībās gandrīz visas strijas man parādījās tieši vēdera kreisajā pusē.

Par vēdera lielumu liecināja fakts, ka 29.nedēļā apsēžoties uz gultas, paplešot kājas un pavisam nedaudz paliecoties uz priekšu, varēju ar vēderu sajust gultas malu. Vīrs, vēderu pētot, tā arī netika gudrs kur vēl lai rodas āda – jau tad tā bija nostiepta. Nabas vieta drīz vien palika gluda. Draudzenes pat jokoja: “Ja Tev uz sejas būtu bijušas grumbas, šobrīd to nebūtu, jo visa āda ir uz punča.” Vēders ikdienā kļuva par joku objektu. Reiz ēdām mandarīnus. Lūdzu, lai vīrs pamet gabaliņu. Met un trāpa pa vēderu. Es: “Eeeewww, tu man trāpīji tieši pa vēderu!” Vīrs: “Ir neiespējami pa viņu netrāpīt!”

Dvīņi bija aktīvi. Reiz, kad vēderā sajutu riktīgu mutuli, nosmējos, ka mazie laikam kaut ko nav sadalījuši un ir sakāvušies. Vienu brīdi šķita, ka kaut kas nav kārtībā – salīdzinot ar pirmajām grūtniecībām, tiiiik bieži jutu žagošanos puncī! Un tad pār mani nāca apgaismība. Viņi taču tur ir DIVI! Un nebūs tā, ka žagosies reizē – tāpēc arī šķita tik bieži! Žagošanās šķita nepatīkamāka nekā kustības, jo ritmiski sita starpenē. Kustības jau varēja redzēt, ne tikai sajust. Man vēderā bija 4 rokas un 4 kājas. Un tas to arī nozīmēja – it kā astoņkājis rīkotu ballīti! Tas viss joprojām šķita tik nereāli, lai gan jau trešo reizi. Beidzot mums pieleca, ka kaut kas būs. Bet, ka divi… Jap – pat man ik pa brīdim aizmirsās, ka piedzīvoju dubultumu😁 Domājām, ka tas pieleks tikai pēc mazuļu nākšanas pasaulē.

Līdz ar miera režīmu krasi samazinājās iešanā ārā – tā aprobežojās ar braukšanu uz masāžām 1 reizi nedēļā, braukšanu pie ārstes reizi 2 nedēļās un braukšanu uz laboratoriju nodot analīzes. Īpaši to pārdzīvoju Ziemassvētku laikā, kad pilsēta sāka tīties svētkiem atbilstošā gaisotnē. Iespējams, ja dzīvotu 1.stāvā, tad ārā būtu izgājusi vēl kādu lieku reizi. Bet ne šoreiz. Izlaidu pat pāris pasākumus bērnudārzā. Tomēr tajās reizēs, kad sanāca pabūt ārā, šķita, ka jūtos kā apreibināta no plašuma sev apkārt.

Lai īsinātu sev laiku, pa TV skatījos it kā sen redzētus, bet aizmirstus seriālus – Grejas anatomiju un Bīstamās mājsaimnieces. Bija izveidojies šāds dienas ritms: cēlos 6.50. Ja vīram bija dienas maiņas, viņš līdz 7.00 centās pamodināt bērnus un tad uz darbu. Ja viņam bija nakts maiņas, darīju to pati. 7.45 auklīte bija atnākusi pēc bērniem, palīdzēja apģērbt āra drēbēs un veda viņus uz dārziņu. Ja vīram bija nakts maiņa, viņš pēc bērniem bija klāt ap 8.10. Tad līdz 8.45 brokastis. 8.45-9.30 lēnā garā kaut kāds mini mājas darbiņš (piemēram, pastumdīt krēslus u.c.mantas, lai var palaist I-robotu, ielikt mazgāties drēbes u.tml.). 9.30-12.00 otrais rīta miegs. 12.00 pusdienas. Līdz 16.00 bumbulēšana pa gultu (citreiz diendusa). Kad vajag – vakariņu gatavošana. 16.00-17.00 Bīstamās mājsaimnieces. 17.00-18.00 bērni atnāca no dārziņa un tad centos ar viņiem parunāties. Ja gribēja jau ēst, paēdām vakariņas. 18.00-19.00 Grejas anatomija. 19.00-21.00 šovu Vakariņas četratā un Gordona Remzija “Labākais no labākajiem” skatīšanās (obligāti kopā ar bērniem). No 21.00 bērnu virzīšana uz gulētiešanu.

Vīra dienas maiņu nedēļās gatavoju es – ne vienmēr sanāca, bet centos tā, lai pietiek visiem ko ēst vismaz 2 dienas, jo gan stāvēt, gan sēdēt virtuvē bija grūti. Ja sanāca braukšana uz pilsētu, pirku gatavu maltīti tur. Ja vīram bija nakts maiņu nedēļa, viņš pamodās un gatavoja pats. Parasti uztaisīja ēst un tad gāja pēc bērniem uz dārziņu. Arī brīvdienās gatavoja vīrs.

Vīrs līdz šim dzemdībās man nebija bijis klāt. Pirmajās dzemdībās bija draudzene, otrajās biju viena. Tāpēc man bija iespēja salīdzināt un saprast, ka esmu tas cilvēks, kuram ir nepieciešams papildus atbalsts. Pie tam, ja tiešām izrādās, ka man būs ķeizars, es pati pirmās stundas nevarēšu aprūpēt mazos. Nedaudz uztraucos par iespēju tikt pie ģimenes palātas. Bija dzirdēti gadījumi, ka ne visiem gribētājiem tās pietiek. Kad apmeklēju pirmsdzemdību kursus savā izvēlētajā dzemdību nodaļā, runāju par šo ar vecāko vecmāti. Viņa man solīja, ka noteikti kaut ko izdomās situācijā, ja ģimenes palāta nebūs pieejama. Dvīņu gadījumā personāls ir ļoti ieinteresēts, lai blakus ir kāda atbalsta persona. Tas mani nomierināja. Uz šiem kursiem gāju, jo vēlējos uzzināt specifiskas lietas par dvīņiem. Un šo to arī uzzināju. Piemēram, ja gadās, ka vienam dvīnītim nepieciešama intensīvās terapijas nodaļa, bet otram ne, tā vai tā ņem abus, jo dvīņus nešķir. Ja ņem vienu, tad atlabšanas process esot ilgāks – otrs psiholoģiski palīdzot tam vienam. Personāls bija atbalstošs dvīņu tandēmbarošanai. Galvenais, lai mammai ir pacietība. Brīdināja, ka pēc ķeizara izpaliek “āda-āda” kontakts. Dabisku dzemdību laikā uz mammas liek abus reizē – līdz ar to pirmajam ir jāuzgaida otrs.

Konkrētajā dzemdību nodaļā gadā dzimst apttuveni 12-16 dvīņu pāru. Parasti tikai 1-2 dzemdības esot ideālas. Pārējām kaut kādi sarežģījumi – vai nu, ka priekšlaicīgas, vai, ka viens vai abi bērni ir ar pazeminātu svaru vai citām problēmām, vai arī mammai kaut kas. Statistika nebija īpaši iepriecinoša, tāpēc sapratu, ka nepieciešama informācija par priekšlaicīgām dzemdībām un priekšlaicīgi dzimušiem bērniņiem. Šāda saruna man ar ārsti bija 30.nedēļas vizītē. Man patika tā saruna. Iedrošinoša. Arī šajā vizītē ārste ļoti priecājās par maniem mazuļiem: puika svēra 1153 g, bet meita 1321 g. Šoreiz dēls gulēja ieslīpi, bet joprojām ar dupsi uz leju. Ārste teica, lai vispār par to nenervozēju. Jāgaida dzemdības un nodaļā tad izlems, ko darīt. Citreiz dzemdību sāpju ietekmē mazuļi mēdz sagriezties pareizi. Uzmava savu uzdevumu veica godam. Pati svēru 78.7 kg (+15.7 kg).

30.nedēļa nogulētajām gūžām un gurniem pievienoja arī smeldzošās ribas. Spēka sāka trūkt veicot pat niecīgas darbības – mums ir korķa tāfele, pie kuras spraužam bērnu darbus, apsveikumus, fotogrāfijas u.tml. Nolēmu pamainīt tur esošās lietas. Radās milzīgs aizelsiens + sajūta, ka sirds netiek līdzi. Kā tāda fiziskā mazspēja. 30.nedēļa iezīmējās arī ar to, ka salīdzinot datus pirmo grūtniecību mātes pasēs ar tagadējiem, vēdera izmēri JAU bija lielāki nekā toreiz dzemdību nedēļā. Tas nozīmē, ka sāku “baudīt” desmito grūtniecības mēnesi 😄 Ja jāraksturo tiešos vārdos, tad baudīt šo pasākumu spēj tikai mazohists. Kādu nakti veļoties uz otriem sāniem, vēdera kreisās puses augšdaļā zem ribām (ne apakšā ribām, bet vienkārāši zemāk), šķita, ka vēdera svars man tur kaut ko pārrauj – kādu saiti vai muskuli. Sūrstēja, tirpa un sāpēja. Nekur dziļi iekšā. Ārste neko nevarēja pateikt. Tikai nepilnus 5 mēnešus pēc mazo piedzimšanas, kad apmeklēju fizioterapeitu, noskaidrojās, ka biju sarāvusi vienu saiti vēdera vidusdaļā, kā arī muskuļu šķiedras vēdera kreisajā pusē. Tas bija vēl viens pierādījums tam, kādai slodzei ir pakļauts dvīņu grūtnieces organisms.

Piefiksēju, ka brīžos, kad pasūdzējos par sava vēdera izmēriem un to, cik dēļ tā ir grūti, dzīve pateica: “Paturi manu aliņu!” Un vēders burtiski dienas vai divu laikā palika vēl lielāks, lai gan šķita – kur nu vēl! Arī krūtis neatpalika. Pie tam tās sāka arī dīvaini dedzināt. Ārste tik noteica, ka tā mēdzot būt. Vēlāk iedzīvojos arī aizkuņģa dziedzera problēmās – tas sāka ļoti sāpēt. Bet tā kā analīzes bija labas, ārste noteica, ka tas no iekšpuses esot vienkārši fiziski saspaidīts, nevis iekaisis. Kā nekā arī vēdera dobuma orgāniem jāpiedzīvo sava veida slodze, jo tie vairs neatrodas ierastajās pozīcijās.

Cilvēki, mani ieraugot, līdzjūtīgi sāka smaidīt. Vīramātes brālis, ar kuru neteiktu, ka bija ļoti tuvas attiecības, ciemojoties dikti mīļi apskāva, redzot kā pārvietojos. Un visu laiku atkārtoja, lai turos. Šāda līdzi jušana mani ļoti uzmundrināja. Jutu to arī virtuālā veidā. Kad 30.nedēļā tviterī publicēju sava vēdera bildi, tad bija gan smieklīgi, gan uzmundrinoši, gan apbrīnas pilni komentāri. Pats labākais bija, ka es laikam taisos dzemdēt dvīņus kopā ar visiem ratiem 😀 Pirmajā trimestrī šādas bildes man uzdzina šausmas. Tagad es biju tā, kas ar savām bildēm šausmināja citus 😀 Man līdzi juta un pieskatīja arī kaķis. Reiz naktī izstaigāju WC. Iekārtojos gultā. Atnāk kaķis. Iekārtojas man uz vēdera. Dzinu nost. Dzīšana atkārtojās ašpadsmit reižu. Beidzās ar uzšņākšanu, kas viņai vispār nav raksturīgi! Dusmīga aizgāja gulēt uz naktsskapīša. Es aizmigu. Pēc pāris stundām pamodos. Kaķis tāpat guēja man uz vēdera 😁

Lai arī pastāvēja priekšlaicīgu dzemdību risks un daudzi mani tincināja par dzemdību somas gatavību, tomēr pieķēru sevi pie domas – ja salikšu somu, tas varētu būt kā signāls, ka esmu gatava dzemdībām. Bet es nebiju gatava. Nebiju gatava tādā ziņā, ka maksimāli ilgi gribēju dvīņus noturēt sevī. Procesam kā tādam biju gatava, bet ne laikam… Šoreiz dzemdību somas satura sagādāšana un kārtošana bija pilnībā uzticēta manam vīram un mammai. Pirkt lietas sāka ap 31.nedēļu, bet pašu somu kārtojām Ziemassvētkos – 34.nedēļā. Es komandēju, bet kārtoja vīrs, lai slimnīcā zina kur kas stāv. Sākot krāmēšanu, abi bijām nervozi – tas viss veda mūs uz finiša taisni. Tomēr nonākot līdz pusei, sākām dzīt jokus un nomierinājāmies. Tajā pašā dienā vīrs klāja mazuļu gultiņu. Izrādās, ka auduma apmalītes uzlikšanas procesā var izsprukt arī necenzēti vārdi 😆

Ļoti labprāt uzņēmu ciemiņus. Divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, lai īsinātu sev laiku un, otrkārt, lai atvieglotu sev dzīvi, jo liku visiem kaut ko darīt un palīdzēt (ja vien pie manis neciemojās grūtnieces vai draudzenes ar bērniem). Vienā no šādām reizēm draudzene mani ieraugot palika ar atvērtu muti un pusratā novilktu zābaku. Ārdurvis bija atvēris vīrs un, kā viņa apgalvoja, mana lēnā vaļveidīgā iepeldēšana koridorā esot bijusi ļoti iespaidīga.

31.grūtniecības nedēļā meitiņa svēra 1659 g, bet dēliņš 1465 g. Pozitīvi brīnījos par tādu svara pieaugumu. Pati svēru 80.9 kg (+ 17.9 kg). Šī nu tad bija pirmā reize, kad arī ārste noteica, ka man liels vēders un uz to raudzījās ar lielu apbrīnu. Intereses pēc mājās aplūkoju iepriekšējo grūtniecību USG. Vecākajam dēlam kā reiz tā tika veikta 32.nedēļā un salīdzinot ar lielāko dvīnīti, viņš bija tikai 50 g smagāks. Tas drusku biedēja, zinot, ka viņš piedzima 3780 g. Bet te tak divi… Vēlēju sev lielu izturību! 😀 Jāatzīmē, ka vairumā gadījumu dvīnīši tomēr ir mazāki – neaug tik strauji un to dzimšanas svars ir zem 3 kg. Biju tomēr pie izņēmuma gadījumiem.

32.nedēļā sākās grūtnieču bezmiegs. Lai gan šajā ziņā varēja būt arī trakāk. Man bija problēmas ar iemigšanu, bet miegs kā tāds bija ļoti labs. Ja nebūtu grūtniece, par šādiem bezmiega vakariem varētu teikt: “Grozos no viena sāna uz otru…” Bet manā gadījumā bija: “Guļu kā gaļas blāķis vienā pozā un plikšķinu acis.” Modos tikai 1-2 reizes naktī un pēc tam aizmigu ātri.

34.nedēļā man noslīdēja vēders. Sākotnēji šķita, ka tās ir tikai manas iedomas, tomēr arī masierim tā likās. Tad nu šķita, ka vēders ir tik zemu, ka staigājot pret kājam gandrīz vai sitās. Kļuva tā nedaudz neomulīgi, lai gan neteiktu, ka ļoti stresoju. Cerēju uz iepriekšējo grūtniecību pieredzi, kad dzemdības sākās 2-3 nedēļas pēc vēdera noslīdēšanas.

Mazuļus izjutu arvien vairāk. Reiz dēls, lecot no krēsla, netīšām ar kāju man trāpīja pa vēderu. Sāpīgi. Visiem izbīlis. Gan mājiniekiem, gan punča iemītniekiem. Citu reizi, ņemot maku, uz grīdas izbira visa sīknauda. Protams, ar baigo skaņu. Un vēderā taaaaads haoss sākās. Mazie ļoti no skaņas izbijās. Dabūju glaudīt un runāties. Palika mierīgi. Toreiz sēdēju un smaidīju cik savādas izjūtas… Pamazām sāku apzināties to, kāds spēks manī aug (burtiskā nozīmē), jo kustoties un spārdoties bērni mani no sēdus vertikāla stāvokļa spēja iešūpināt kā tādu karoga mastu vēja laikā.

34.nedēļas vizītē tika nolemtas vairākas lietas. Tā kā dvīnīši auga ļoti labi (meita 1945 g, dēls 1753 g), ārste nolēma dzemdes kakla uzmavu ņemt nost nevis pilnās 36 nedēļās, bet jau 35 nedēļās (3.janvārī). Tā kā dēls kā apakšgulošais dvīnis joprojām bija ar dupsi pa priekšu, tika noteikts arī plānotā ķeizara datums – 20.janvāris, kad grūtniecības termiņš bija 37 nedēļas un 1 diena. Tas nozīmēja, ka jebkurš datums no 3.-20.janvārim būs labs mazuļu nākšanai pasaulē gadījumā, ja viņi izdomātu dzimt ātrāk. Mājās klīda jociņš. Tā kā abi vecākie bērni ir dzimuši Latvijai svarīgos datumos – dēls 4.maijā, bet meita 12.novembrī (nu labi – ar 1 dienas nobīdi no 11.novembra svētkiem), tad šiem mazuļiem arī vajadzētu. Un – kabuuuuum! 20.janvārī ir barikāžu piemiņas diena. Vajag mācēt tā uztrāpīt. Ja būs piektais, jātēmē uz augustu – arī tur ir Latvijai pāris svarīgi datumi J

Dzemdes kakla garums ar visu uzmavu bija tikai 1.2 cm. Nav brīnums – dvīņi jau tad kopā svēra ap 3.7 kg. Vēl placentas, ūdeņi. Nenoliegšu, ka radās bailes, ka noņemot uzmavu, bērni momentā spruks ārā. Ārste teica, ka izcili būtu bērnus uzaudzēt līdz 2.5 kg – teorētiski 2-3 nedēļu laikā to varot izdarīt. Ja dzemdības sākas pirms 20.janvāra, tas nozīmē akūtu ķeizaru – personāls jāinformē, ka priekšgulošajam dvīnim ir tūpļa guļa. Viņi to pārbauda un, ja nav sagriezies pareizi, tad momentā ved uz operāciju zāli. Nedaudz biedēja fakts, ka dzemdības var sākties arī ar visu uzmavu. Ja tā notiek, tad momentā par to bija jāziņo dzemdību nodaļā.

Sākoties 35.nedēļai, biju novesta līdz stāvoklim, kad vēders vairs nešķita liels. Tas šķita vājprātā smags. Grūtāk bija rītos, kad pēc nakts jāceļas augšā, bet nogulētās gūžas ļoti, ļoti sāpēja. Pieceļoties no gultas, pirmie soļi bija kā klibiķim. Bieži staigāju salīkusi uz priekšu. Grūta bija arī pozu maiņa guļus-sēdus, sēdus-stāvus. Sajūta (un skaņa!) bija tāda it kā iegurnis lūztu sīkās daļās. Dušā pati vairs nespēju kārtīgi nomazgāties, tāpēc palīgā nāca vīrs. Bija reizes, kad nespēju tur pat nostāvēt, kur nu vēl sevi nomazgāt. Tā nu vienkārši sēdēju vannā, kamēr vīrs mani kā tādu nespējnieci mazgāja. Arī apavus viņš man vilka virsū un nost. Līdz pat uzmavas noņemšanai reizi nedēļā apmeklēju masieri. Reiz, kad ārā bija ļoti slidens, viņš mani autostāvvietā sagaidīja, paņēma zem elkoņa un pavadīja līdz savam kabinetam. Un to pašu darīja pēc masāžas beigām. Arī viņš uztraucās par manām spējām pārvietoties.

Masāža bija fiziska nepieciešamība, jo tikai tā es spēju izvairīties no muguras sāpēm un tūskas. Pēdējā gan vienu reizi parādījās, bet dienas laikā pazuda. Tā kā masāža ilga pusotru stundu, tad tā bija viena no retajām iespējām komunicēties ar kādu klātienē. Pēdējo reizi pie viņa aizgāju dienā pirms uzmavas noņemšanas. Arī ar pirmajām grūtniecībām masāžas beidzu šajā termiņā, bet šoreiz tas skaitījās lielāks sasniegums.

Viens no mazajiem mini mērķīšiem, ko sasniegt, mums bija 1.janvāris. Un nē – tas nesaistījās ar mazuļu attīstības kalendāru. Iemeslam bija ekonomiskas dabas raksturs – ar 1.janvāri mūsu pašvaldība dubultoja bērnu piedzimšanas pabalstu. Un tā kā mums dzima divi bērni, tad gala summa sanāca zolīda. No malas tas, iespējams, bija amizanti, bet abi ar vīru neatceramies, kad sagaidot Jauno gadu un skaitot sekundes būtu bijuši tik laimīgi! J

Kad vīram beidzās svētku laika atvaļinājums, darba dienās bērnus sūtījām prom uz laukiem pie vīra vecākiem. Mani biedēja doma, ka palieku viena ar viņiem. Īpaši naktsmaiņās

Diena pirms dzemdes kakla uzmavas noņemšanas bija grūtā diena. Bija palicis grūti arī staigāt. Aizbraukšana no rīta līdz laboratorijai nodot analīzes paņēma visus manus spēkus. Toreiz nodomāju, ka dvīņu grūtniecība ir smagākais fiziskais pārbaudījums, ko jebkad esmu piedzīvojusi. Nē nu skriešana Stirnu bukā arī bija grūta, bet tas vismaz bija stundu, nevis mēnešu jautājums 😁

Bija pienākusi uzmavas noņemšanas diena. Vizītē līdzi bija arī vīrs. Kā par brīnumu pirms procedūras nemaz neuztraucos. Iespējams, pēdējais masāžas seanss bija nācis par labu un atslābinājis mani. Un, protams, tas, ka bija pienākusi diena, kad skaitījās, ka dvīnīši bija pilnībā iznēsāti 🙂 Jā, protams, viņi var būt svarā maziņi, bet nekādām komplikācijām nevajadzētu būt. Uzmavas noņemšana bija pilnīgs sīkums. Uzlikšana bija nepatīkamāka. Ar ārsti norunājām, ka tas ir tik labi, ka ir šāda iespēja! Agrāk vienīgais ko šādos gadījumos atlika darīt, bija vai nu gulēt ar gaisā paceltām kājām vai šūt ciet dzemdes kaklu.

Vizīte nesa patīkamus pārsteigumus. Meita nu atradās zemāk – ar galvu pa priekšu. Precīzāk gan būtu teikt, ka brālis pavirzījās uz augšu. Un to arī apliecināja dzemdes kakla mērījumi. Iepriekšējā vizītē tie bija 1.2 cm, bet nu pat pēc uzmavas noņemšanas 2.5 cm. Arī man pašai bija sajūta, ka bērni atrodas augstāk. Apmainīšanās vietām nozīmēja, ka varu dzmedēt pati. Brālis joprojām bija ar dupsi pa priekšu, bet tam jau vairs nebija nozīmes. Ārste pat atļāva vilkt pāri 20.janvārim, ja vien izdodas. Mazuļu guļa to ļāva. Pašai tas viss šķita tik sirreāli! Prieks, protams, milzīgs, lai gan apzinājos, ka viss var sagriezties atpakaļ un puika atkal noslīdēt zemāk. Bet tad redzēs. Tas jau vairs no manis nebija atkarīgs. Viss, kas bija atkarīgs no manis, to arī darīju, cik labi vien varēju – gulēšana un stenēšana man padevās 😉 Radusies situācija nemainīja manus plānus turpmākajās nedēļās ieslēgt vēl lielāku super saaudzējošo režīmu, lai mazuļi turpinātu augt un pieņemties svarā. Ļoti vēlējos, lai katram ir vismaz 2.5 kg un varētu iztikt bez būšanas inkubatorā.

Tā nu mājās gulēju un gaidīju kas nu būs. No sajūtām klāt nāca nepatika pret šķaudīšanu. Pirmkārt, šķaudot šķita, ka iegurņa priekšējā daļa salūzīs mazos gabaliņos. Otrkārt, likās, ka izšķaudīšu ārā abus mazos J

Vēders joprojām auga. Bija pienācis brīdis, kad ar vīru svērām pilnīgi vienādi. Man klāt bija nākuši 22 kg, lai gan joprojām uz pašas auguma to īpaši redzēt nevarēja. Psiholoģiski kaut kā negribējās pārkāpt maģiskos +25 kg. Pāris dienas pēc uzmavas noņemšanas es kā tāda vabole apvēlos uz muguras un netiku augšā. Sāku smjeties. Vīrs ieraugot to, kā mans vēders kratās smejoties, arī sāka smieties. Tā nu abi smējāmies Dvīņiem tur iekšā, iespējams, bija sava veida batuta efekts. Zemestrīce vēderā. Lielā vēdera dēļ paiet kļuva vēl grūtāk, jo ejot šķita, ka simfīze tiek lauzta kopā no tā svara, kas jāiztur. Un tas sāpēja. Mierināju sevi kā mantru skaitot: “Trīņu mammām ir vēl grūtāk. Trīņu mammām ir vēl grūtāk.”

Rītā, kad apritēja pilnas 36 nedēļas, pamodos pilna možuma un labas omas. Gribējās sapucēties, tāpēc uzvilku kleitu. Neteiktu, ka manā gaumē, tomēr tas bija viens no retajiem sievišķīgajiem drēbju gabaliem, kas man derēja. Aizūtīju vīru pēc medus kūkas un atzīmējām jauko skaitli. Šādi apģērbtu punci nofotografēju un ieliku tviterī. Cilvēkiem bija wow-veidīgas reakcijas J Nu gaidīšana sasniedza savu kulminācijas brīdi. Tviterī mani tagoja – te daži sapnī bija redzējuši, ka mazie jau piedzimuši, te citi pie brokastu kafijas meklēja manus jaunākos tvītus. Daudzi tā arī rakstīja, ka gaida manus dvīnīšus gluži kā savējos. Ja watsapā nebiju bijusi 4+ stundas, tad draudzenes bija stresā. Ja kādam uztaisīju 2 neatbildētus zvanus, tad piebiedēju trieku. Līdzjutēju man tiešām bija daudz. Ziepene 37 nedēļu garumā. Tas viss ietekmēja arī manu vīru – kādu rītu sāka man stāstīt, ka esot sapņojis kā iznēsājot grūtniecību. Apkārt staigājis ar milzīgu vēderu un nu saprotot, kā es jūtos.

36.nedēļas vizītē bērni atkal bija samainījušies, pie tam dēls bija pa priekšu ar pēdiņām, nevis ar dupsi. Ārste zvanīja uz dzemdību nodaļu savai kolēģei un konsultējās kā labāk rīkoties. Abas secināja, ka vēl nedēļu var gaidīt. Tātad plānotais ķeizars 20.janvārī, ja vien dzemdības nesākas jau pa nedēļu – dzemdes kakls bija pilnībā noīsinājies (ne velti jutu tādu kā adatiņu duršanu iegurnī) un atvērums bija 1 cm. Teorētiski meita svēra jau 3 kg, bet dēls 2.4 kg. Bet tā kā bija grūti nomērīt vajadzīgos parametrus, svars bija aptuvens. Īstenībā jau pašai bija klusa nojauta, ka tomēr viss beigsies ar ķeizaru, jo nekādi nevarēju piespiest sevi lasīt par elpošanu dzemdību laikā 😀 Ārste daudz un mierinoši runāja ar mani, pēc tam arī ar vīru. Bet tā kā man bija bijušas grūtas pēdējās 2 naktis, jau tiešām bija vienalga – ķeizars vai dabiskās dzemdības. Un ne velti man tviterī rakstīja, ka nav nekādas trofejas par varonību dzemdībās vai pareizāko dzemdēšanas veidu. Galvenais, lai visi laimīgi satiekas. Uz visa šī fona pat atradu You Tube video ar dvīņu ķeizargrieziena operāciju un aizturētu elpu to noskatījos. Morāli biju gatava.

Vizīte notika pirmdienā, bet ārste mani vēlējās redzēt arī piektdien, lai saliktu visus punktus uz “i”. Trešdien vēl bija jābrauc nodot analīzes uz laboratoriju. Pēc vizītes biju izpumpēta. Aiziet līdz mašīnai man prasīja pārcilvēcīgus spēkus un vēl tā ilgā gulēšana uz muguras USG laikā… Pēc vizītes nācās aizbraukt pie ģimenes ārstes. Arī tur EKG laikā vajadzēja gulēt uz muguras. Labi, ka tur bija lifts. Lai arī otrais stāvs, tomēr trepes mani izdzina. Bet ar visu to emocionāli jutos labi. Datums bija nolikts, un tas atviegloja visu gaidīšanas procesu. Savādāk bija vīram. Viņš sāka nervozēt.

Miers, kas manī bija iestājies, palīdzēja turpmākās naktis neticami labi gulēt. Tomēr tas nelīdzēja tam, lai būtu vieglāk kāpt pa trepēm. Biju nodot pēdējās analīzes. Jutos kā lupata, jo uzkāpu savā 4. stāvā caur “nevaru” un aizturot asaras – tik grūti bija palicis sevi nest! Tik ļoti, ļoti gaidīju 20.datumu! Līdzīgi bija arī pēdējā vizītē pie ārstes. Tur gan mani sagaidīja jaukas ziņas. Pirmkārt, dēls nu bija ar dupsi, nevis kājiņām pa priekšu. Otrkārt, tonīši mazuļiem bija labi. Izrādās, ka no visām 4 dvīņu mammām, kas bija uzskaitē pie ārstes, biju palikusi pēdējā – ar lielāko termiņu un lielāko vēderu.

Kad pēc vizītes kāpu uz dzīvokli, sapratu, ka man vēl vienu reizi jānoveļas lejā un nākamreiz, kad kāpšu augšā, būšu krietni slaidāka un vieglāka J

To, ka mazuļus tomēr ņems ārā no vēdera, nevis dzims kā ierasts, izstāstīju arī vecākajiem bērniem. Dēls, protams, sīki un smalki mani izjautāja – kāpēc tā, vai man sāpēs u.tml. Meitas vienīgais jautājums bija – vai es braukšu pie tiem ārstiem, kas ir Grejas anatomijā 😀

Stacionārā vajadzēja stāties 19.janvāra pusdienlaikā. 18.janvārī ejot gulēt stresa nebija. Bet nebija arī miega 😁 Ņēmu un uz sitiena sarakstīju 13 specifiskus jautājumus saistībā ar ķeizaru ārstiem/vecmātēm cerībā, ka nešķitīšu viņiem kā suņa nagla dibenā 😋 Beigās aizmigu pirms 1 un gulēju ļoti labi!

19.janvāra rītā nolēmu ieiet vannā. Parasti tā palīdz justies fiziski labāk. Šoreiz nebija tā reize. Visu cieņu tām dvīņu mammām, kas spēj nostaigāt 38+ nedēļas! Man jau pilnās 37 nedēļās bija sajūta, ka kauli izjuks kā tāds kāršu namiņš. Ar šo domu virmojot gaisā, vīrs mani pēdējo reizi nofotografēja kā 3 in 1. Bildi ieliku arī tviterī. Lasīju komentārus (“Kā viņi tur neizplīst caur ādu????”, “Man sāp tava āda.”, “Pat acis iesāpējās tik lielu vēderu ieraugot.”, “Izskatās pēc nemākulīga Photoshop efekta vienkārši vēderu pavelkot uz priekšu.”) un braucu uz dzemdību nodaļu.

Virsraksts gan varētu būt nedaudz maldinošs. Jā, tika piedzīvota otrā trimestra burvība, jo pazuda nelabumi, un arī miegs tik ļoti vairs nenāca. Bieži gribēju pucēties. Bija pat brīži, kad dzirdot kādu latīņamerikāņu deju ritmu, sajutos seksīgākā sieviete pasaulē. Kad vīrs ar bērniem aizbrauca uz laukiem, man bija laiskošanās dienas vai nu klusumā vai arī uzslēdzot TV un skatoties savu iecienīto sporta veidu sacensības. Vasara bija karsta – ideāli piemērota man. Kā grūtniece nejutu diskomfortu šajā ziņā. Kopā ar ģimeni aizbraucām uz zoo, kamēr vēl bija pietiekami daudz spēka, lai pastaigātu. Īstenībā tā interesanti sanāca – gaidot otro bērnu, arī ar visu ģimeni apmeklējām zoo. Darbā pamazām samazinājās slodze – no 8 uz 6 vai 7 stundām. Šīs stundas centos nenobumbulēt, bet izmantot būšanai svaigā gaisā pa āru pastaigājoties vismaz 40 min. Pamazām, bet tiešām ar baudu! Iestājoties rudenim, mēdzu sēdēt parkā uz soliņa un vienkārši elpot rudens lapu smaržu… Otrais trimestris nesa arī tādu lietu, kā muzikālās gaumes izmaiņas. Ļoti bieži klausījos Latvijas Radio 3, jo ļoti nomierinoša šķita klasiskā mūzika. Bet nebija tā, ka klausījos visu. Mazuļi puncī mani padarīja īpaši mīļu pret stīgu un pūšamo instrumentu skaņām. Klavieres, savukārt, nepatika – likās agresīvas. Hmmm… Varbūt dzemdēšu kaut ko no Gidona Krēmera vai Vanesas Mejas gala? 😉

Tomēr šis laiks pagāja ne bez grūtumiem – bērni puncī auga, asinsspiediens pārsvarā bija pazemināts un dzelzs rezerves uz mums visiem trim samazinājās. Tas viss radīja nogurumu. Spilgti atceros pirmo reizi, kad vienā piegājienā vairs nespēju uzkāpt savā 4.stāvā: 17.nedēļa.  Lai arī līdz tam kāpu lēni un elšot, tomēr tad pirmo reizi vajadzēja pauzi – pieveicu tikai 3.5 stāvus. Un tas bija tikai sākums. Bija 22.nedēļa, kad vēlējos apmeklēt Miķeļdienas gadatirgu. Beigās nožēloju, jo samocījos velkot sev īsos gumijniekus. Otrā trimestra beigās iestājās tāda stadija, kad radās aizelsiens ne vien no fiziskām darbībām, bet arī lielas runāšanas. Tomēr neteiktu, ka tas mani atturēja no mutes brūķēšanas 😀

Tā kā man ir arī viena bērna grūtniecības pieredze, tad fiziski dvīņu grūtniecības otro trimestri var salīdzināt ar vienīšu trešo trimestri. Un ne velti – arī mana ārste teica, ka sajūtām (īpaši jau vēdera apjoma ziņā) dvīņu mammas savam esošajam termiņam var likt klāt 6-8 nedēļas. Šķita, ka vēders dzīvo savu – autonomu – dzīvi, jo pati lielāka nepaliku. Bija bezjēdzīgi plānot savu garderobi. Tā iemesla dēļ apģērbu iegādājos “humpalās”, jo nebija ne jausmas, cik ilgi tas derēs. Ar draudzenēm jokojām, ka īstenībā drēbes ir tās, kas skapī klusi saraujas – kā noslēgušas slepenu paktu. Apkārtējiem parasti aizrāvās elpa, kad pateicu savu termiņu. “Priekšā vēl tik daudz?!”, viņi teica. “Jup!” es vēsā mierā atbildēju, citreiz pie sevis pat ķiķinot par cilvēku reakciju. Līdz ar to grūtniecības laiks šķita velkamies gliemeža ātrumā – gluži kā ar pirkstu bakstot “izbaudi šo brīnišķo laiku savā sievietes dzīvē!” Nē nu, ja es būtu zinājusi, ka trešajā trimestrī būs TIK grūti, par otro pat neuzdrošinātos pīkstēt un baudītu to vēl vairāk. BET! “Mēs abas nesam divus bērnus. Es abus zem sirds, bet Tu vienu zem sirds un otru rokās”  Mana atbilde draudzenei, kas arī bija grūtniecības otrajā trimestrī un dzīvoja mājās ar 1-gadnieci. Visām savi smagumi.

Tomēr neteiktu, ka augot vēderam uzņemtais svars skrēja debesīs. 19.nedēļā klāt bija nākuši nepilni 5 kg (pirmajā grūtniecībā tajā laikā man bija +7 kg, bet otrajā +4 kg), 24.nedēļā tie bija 9 kg, bet 27.nedēļā jau 12 kg, tomēr nevienu brīdi ārste man neteica, ka sveru par daudz. Bija pat trakāk – jutu, ka kājas un dibens samazina apjomu. Ārste brīdināja, ka dvīņu mammām mēdz būt maxi puncis, kas turas uz sērkociņkājām.

Dvīņu grūtniecība ar visu lielo vēderu vēl nenozīmē, ka kustības tiek sajustas ātrāk. Lai gan man pašai šķita, ka pirmo reizi tās sajutu jau 15.nedēļā, tomēr pa īstam tās bija ap 19.nedēļu. Viltus trauksmi, kā vēlāk secināju, izraisīja tas, ka mazuļi iekšpusē bija nospieduši kaut kādu asinsvadu, kura stipro pulsēšanu biju uzskatījusi par kustībām. Vīrs pirmās mazuļu kustības sajuta tieši Tēvu dienā. Tā likās tiiiik jauka dāvana! Jāatzīst, ka jūtot kustības, viss tas pasākums beidzot likās reālāks. Dienās, kad šķita, ka mazie bija pārāk mierīgi, iestājās neliels stress, kurš pārgāja brīdī, kad jutu aknu un nieru demolēšanu. Tomēr bija arī otra galējība – nervozēju, ja kustības likās pārāk straujas. Tas varot liecināt par skābekļa trūkumu bērniņiem. Diemžēl mana priekšnojauta par šo mani nepievīla. Kopā ar pazemināto hemoglobīna līmeni bebukiem tiešām vienā brīdī bija pietrūcis skābeklis. Par to uzzināju jau tad, kad mazie bija piedzimuši. Bet tas jau cits stāsts.

Vizītēs pie ārstes gāju ik pa 3 nedēļām un katru reizi tika veikta arī USG, lai saprastu, vai abi mazie attīstās +/- vienādi. Tiklīdz svara ziņā tiek novērota atšķirība virs 30%, ārsts lemj ko darīt tālāk. Katra mana vizīte pie ārsta nesa frāzi – bērni attīstās tā it kā uzskatītu sevi par vienu vienīgo un galveno. Līdz ar to priekš dvīņiem viņi skaitoties lieli. Jauki, bet tajā pat laikā nedaudz biedējoši dēļ tā, ko tas varētu izdarīt ar manu ķermeni. 22.nedēļā ārste noteica, ka nu tagad es strauji palikšot liela, jo priekšā lielā augšana. Eeemmm…?! Kas tad skaitījās līdz šim? 😀

Otrais trimestris ir laiks, kad tiek uzzināts mazuļu dzimums. Mums tā bija 16.grūtniecības nedēļa, kad ārste pateica, ka jau esošajai dēla un meitas komplektācijai mums pievienosies vēl viens komplektiņš. Šādam dvīņu pārim pat ir savs apzīmējums – karaliskie dvīņi. Kā smējāmies, tad tam noteikti ir arī milzīga praktiskā pievienotā vērtība – nevar sajaukt! Ja tomēr rodas aizdomas – paver pamperu un saproti, ap kuru no bērniem grozās tā lieta. Bijām ļoti priecīgi par šādu scenāriju, jo klusībā uz to arī cerējām. Vīrs ļoti baidījās no scenārija par diviem dēliem. To, ka nebūs 2 meitas, jutu uzreiz. Lai gan reiz nosapņoju, ka man piedzimst 2 meitiņas – 3400 g un 3450 g smagas. Un tikai pēc diennakts atcerējos, ka vajag tak citiem arī šo prieku paziņot. Biju aizmirsusi, jo dzīve vienkārši turpināja ritēt savu gaitu.

Brālis visu laiku atradās zemāk (lai gan pastāvēja iespēja “samainīties” vietām ar māsu), tāpēc tas nozīmēja, ka viņš dzims pirmais un būs vecākais. Sākotnēji abi svara ziņā bija ļoti līdzīgi – 16.nedēļā tā bija tikai 1 grama atšķirība, par ko ārste bija pārsteigta. Pirmās vērā ņemamās svara atšķirības sāka parādīties 22.nedēļā, kad brālis bija par 35 gramiem vieglāks, lai gan citi attīstības rādītāji rādīja, ka esot par pāris dienām vecāks. Jā, divolu dvīņiem vecums var atšķirties, ņemot vērā, ka katra no apaugļotajām olšūnām var apaugļoties citā laikā. Līdz ar to pasaulē ir sastopami arī tādi gadījumi, kad katram no dvīnīšiem ir savs… tēvs. Bet tas nav mūsu gadījums 🙂 25.nedēļā brālis svēra 633 gramus, bet māsa 676 gramus. Sākotnēji abi gulēja šķērsguļā galviņas kopā salikuši. Pēc tam māsa ar galviņu uz leju, bet brālis ar dupsi uz leju. Dvīņu grūtniecībā ir būtiska tikai viena mazuļa poza – tā, kurš atrodas zemāk. Galvenais, lai viņš ir ar galviņu uz leju. Otrais var gulēt da jebkā – pirmajam piedzimstot, otrais vairumā gadījumu sagriežas tā kā vajag, jo ir atbrīvojusies vieta. Visu laiku cerēju, ka puika sagriezīsies, jo biju apņēmusies dzemdēt pati, lai gan joprojām daudziem šī apņemšanās šķita kā milzīgs brīnums.

Ļoti interesants bija fakts, ka, neskatoties uz lielo vēderu, tonusa problēmas nebija tik izteiktas kādas tās bija grūtniecībās ar vienu mazuli. Protams, ik pa laikam tonusu jutu – tad palīdzēja atgulšanās uz vienu sānu un maiga vēdera glāstīšana. Pie tam sapratu, ka man nepieciešama vai nu staigāšana vai gulēšana – sēdēšana bija tā, kas veicināja tonusu. Šoreiz ļoti ātri (jau grūtniecības vidū) un izteikti jutu Brikstona-Hiksa treniņkontrakcijas. Ar saviem vienīšiem tās sāku just tikai pēdējā mēnesī.

Ņemot vērā to, ka mazie braši auga, un es arvien vairāk sāku just spiedienu iegurnī un uz astes kaulu, kā arī bija biežāki WC apmeklējumi, sākot ar 22.nedēļu ārste sāka kontrolēt dzemdes kakla garumu. Sākotnēji tas bija 4 cm (labs rādītājs), 25.nedēļā noīsinājies līdz 3.5 cm. Teorētiski nekas traks, tomēr nākamo vizīti nozīmēja jau pēc 2 nedēļām, lai saprastu, vai īsināšanās turpinās. Ja turpinās, tad, lai mazinātu priekšlaicīgu dzemdību risku, jāliek uzmava. Protams, iestājās stresiņš, lai gan tieši 25.nedēļa bija tāda kā robežšķirtne, kurai pārkāpjot nokrita liela daļa smaguma, jo priekšlaicīgu dzemdību gadījumā ar labu ārstu aprūpi viss var būt pat ļoti ok 👍🏻 Tomēr līdz tam zemapziņa strādāja: reiz uztrūkos no murga, kurā man sākās asiņošana un viens bērniņš “izkrita”. Ir bijuši visādi sapņi, bet kaut kas tik briesmīgs pirmo reizi. Brrrrr! Tad jau labāk sapni, kurā mani vajā iemīlējies mācītājs. Aha – bija arī kas tāds 😀

Pieaugot vēderam, sāku domāt par tā fizisku balstīšanu. Josta jau pirmajās grūtniecībās nepatika, tāpēc pēc citu dvīņu mammu ieteikuma pamēģināju teipus. Patika! Reizē ar info par teipošanu iepazinu arī tādu terminu kā “diastāze” jeb paplašināta atstarpe starp labo un kreiso taisno vēdera muskuli. Rupji runājot – vēdera sešpaka sadalījusies divās trīspakās. Tajā var iedzīvoties lielo vēderu īpašnieces, īpaši dvīņu mammas. Līdz šim ne man, ne manām draudzenēm par to nebija nācies dzirdēt, lai gan man šķiet, ka katram grūtniecību uzraugošajam speciālistam vajadzētu ar jaunajām mammām par to runāt. Mani teipoja mana ārste, ko uzskatīju par lielu priekšrocību, jo viņa pārzināja visus mana vēdera knifus. Ikdienu ļoti atviegloja arī masāža, kuru, saņemot atļauju no ārstes, sākot ar 18.nedēļu apmeklēju reizi nedēļā. Seansa ilgums bija 1 st. un 20 min. Sākumā, guļot uz sāniem, tika izmasēts viens sāns, tad otrs. Guļot uz muguras masēja kājas, bet drīz vien man kļuva ļoti grūti tā nogulēt, tāpēc vēlāk šo posmu izlaida. Pēc tam sēdus pozīcijā izmasēja kaklu, sprandu un rokas pilnā garumā. Ticu, ka tieši masāža bija tas, dēļ kā izvairījos no nopietnām muguras sāpēm un tūskas. Protams, bija pāris epizodes ar šīm vainām – sāpes starp lāpstiņām vai arī “noguruši” krusti -, tomēr tiešām maz. Masāža arī uztaisīja tukšumu galvā. Brīvu no domām. Pie tam bija vēl viens labums – tā lika sevi uzturēt kārtībā, jo ir kauns pie masiera iet ar, piemēram, neskūtām kājām ☺

Laikam reta ir tā grūtniece, kurai nebūtu problēmas ar vēdera aizcietējumiem. Problēmu dēļ zemā hemoglobīna pastiprināja arī lietotie dzelzs preparāti. Mocījos (citreiz pat 3-4 dienas) līdz kamēr uzgāju divas lietas, kuras palīdzēja – linsēklas, kuras pārkaisīju ēdienam, tādējādi nebojājot tā garšu, kā arī avokado. Dēļ avokado vispār biju kā apmāta – ēdu katru dienu vismaz pa vienam. Kā rituāls! Īstenībā otrajā trimestrī man izveidojās vairāki ar ēšanu saistīti rituāli. Piemēram, ikrīta rituāls bija nopirkt kruasānu un buljona pīrādziņu pirmajai tējas pauzei darbā. Kādu rītu to buljona pīrādziņu veikalā nebija! Stāvēju apjukusi pie bulciņu stenda. Pirmajā trimestrī hormonu iespaidā noteikti būtu sākusi raudāt 😀 Ja pāris dienas netiku ēdusi ābolus, sāku kļūt nervoza. Vienā no šādām reizēm, lai gan ļoti steidzos, no rīta pie tantiņām tos nopirku. Bailes kavēt darbu bija mazākas, nekā lomkas no ābolu nedabūšanas. Piefiksēju, ka šajā grūtniecībā man kuņģim ne īpaši patika salāti, kas taisīti ar krējumu. Protams, bija arī grūtnieču kaprīzes – Napoleona kūka pus9 vakarā, tonika dzeršana džinu piedomājot, kā arī reizi pa reizei vīra dzenāšana. Piemēram,  kādu rītu  braucām ar mašīnu, pa radio sāka skanēt Kāruma sieriņa reklāma. Saku: “Lūūūūdzu, ieskrien veikalā un nopērc man sieriņu! ” Pretī atbilde: “Ja tagad sāks skanēt Nissan QASHQAI reklāma, man to Tev arī vajadzēs pirkt?” Bet sieriņu dabūju 🙂

Vīrs mani turpināja lutināt un pieskatīt arī otrajā trimestrī. Reiz draudzene teica, ka gribētos no viņa pasmelt to vārdos ietērpto mīļumu un gādību, ko viņš man velta. Tomēr jāatzīst, ka arī viņu mocīja hormonu vētras. Un nav brīnums – pēkšņi esošā atbildība vienā piegājienā ir dubultota. Spēriens pie daudzbērnu ģimenes statusa durvīm sanāca iespaidīgāks, nekā bija domāts. Lai kaut nedaudz šim visam pasākumam pieietu ar humoru, arī viņš piereģistrējās twitter.com kā @DvinuTetis. Tā nu sākās mūsu kopdzīve arī tur.

Vecākie bērni arvien vairāk sāka aprast ar domu par diviem mazuļiem viņu ikdienas dzīvē. Joprojām turpinājām viņus radināt pie patstāvības. Reiz runāju ar savu kaimiņieni, kurai ir gadu vecāks puika. Viņa teica, ka no malas šķiet, ka mūsu dēls, lai arī jaunāks, tomēr izskatās patstāvīgāks nekā viņas dēls. Nosmējos, ka nav izvēles, ja māte visu vakaru stenot pavada dīvānā. Dzīve puikam piespiež visu darīt pašam. Un viņš apzinās, ka var un ka viņa varēšanu mēs tiešām ņemam pa pilnu. Citreiz gan sanāca arī čē-pē. Piemēram, vienu vakaru viņš apvainojās, ka negribam mazo dvīņu māsu saukt par Lindu. Tā nu sāka esošo māsu tā saukt. Un viņa arī atsaucās. Visu vakaru tā nodzīvojās.

Mans vēders kļuva par apspriežamo objektu arī abu bērnu starpā. Vienu dienu sprieda un strīdējās (sacentās izdomā), cik liels tas būs ziemas periodā. Uzvarēja dēls, jo viņam platāks roku izstiepums. Bet abi bija vienisprāt, ka “vēders uzsprāgtu, ja tur būtu 3 bebīši”. Sākotnēji meita nelabprāt skārās pie vēdera, jo viņai bija bailes, ka bebīši viņai par stipru iespers. Ar laiku gan saprata, ka tas nemaz nav tik traki un bieži bija mirkļi, kad viņi lika klāt savas ausis, lai sajustu bēbju kustības un savā starpā jautrotos – māsiņa/brālītis iespēra!

Runājot par praktiskas dabas jautājumiem, tad šajā laikā sāku meklēt informāciju par dvīņu ratiem, jo uzskatīju, ka tā ir vajadzība Nr.1. Jutu, ka tas būs tāpat kā, kad pirkām dzīvokli un mašīnu. Viens vienīgs stress 😀 Reiz braucot no laukiem, ceļa malā pastaigājoties pamanīju vienu ģimeni ar dvīņu ratiem. Strauji nobremzēju un gāju ar viņiem runāties. Vīrs no mašīnas nekāpa ārā. Teica, ka esmu ķerta 😀 Iespējams, to pašu nodomāja arī uzrunātā ģimene, bet uz maniem jautājumiem viņi atbildēja.

Ideju par ratiem, kuriem kulbas atrodas viena aiz otras, uzreiz atmetu. Nepatika doma, ka neredzu abus bērnus reizē, ka vienam no bērniem traucēta redzamība, salīdzinot ar otru bērnu un ka šādi rati gluži kā vilciena sastāvs ir grūti vadāmi. Sākotnēji man patika doma par ratiem ar vienu lielu kulbu. Uzgāju vienu tādu modeli, bet, pakonsultējoties ar citām dvīņu mammām, sapratu, ka, lai arī viņiem starpā bija neliela starpsiena, tomēr mazie varētu viens otram traucēt. Pie tam konkrētais modelis bija par 4-5 kg smagāks. Tā kā dvīņi paši par sevi nozīmē lielāku piepūli pēc dzemdībām, tad jāmeklē iespējas, kā atvieglot sev dzīvi. Smagi rati labu perspektīvu nesolīja.

Un tad nāca ieteikums uzreiz padomāt par pastaigu ratiem – konkrēti Bumbleride Indie Twins. Kulbas tomēr ir vajadzīgas salīdzinoši neilgu laiku un aizņem daudz vietas. Domu, ka mazuļus jau no paša sākuma varētu vadāt nekulbu ratos, ļoti vajadzēja apžļemot. Pie tam mazie dzims janvārī un šķita, ka kulba ir vienīgais pareizais veids, kā viņiem nodrošināt siltumu. Tomēr pieredzes stāsti, sūtītie video un foto ar to, kā viss tas darbojas dzīvē, mani pārliecināja. Pieņēmu pat to, ka mazie uzreiz būs ar skatu prom. Šo neērtību aizstāja lodziņi ratu jumtiņu virspusē. Diemžēl jaunus atļauties nevarējām, tāpēc regulāri čekoju ss.lv piedāvājumu ar lietotiem. Pa visu šo laiku es redzēju tikai 2 sludinājumus ar konkrētā modeļa ratiem. Beigās gan liktenis sakārtoja visu pa savām vietām. Kāds mans paziņa strādā Zviedrijā un piedāvāja palīdzēt ratus nopirkt tur. Tā nu atradu zviedru ekvivalentu mūsu ss.lv un sāku meklējumus. Tā kā Zviedrija ir liela, tad man nācās ņemt vērā ne vien cenu, ratu vecumu un nolietojumu, bet arī to atrašanos – ne tālāk kā stundas braucienā no mana paziņas dzīves vietas. Pagāja pāris dienas un atradu – 250 eiro, 45 min brauciens, un rati tika iegādāti no kādas ģimenes, kurai bija 3-gadīgi dvīņi. Jāatzīst, ka ļoti labā stāvoklī un tiešām superērti lietošanā. Ne mirkli nenožēloju izvēli. Un ne velti – papildus informāciju par tiem ievācu ne vien Latvijā, bet arī blogeru apskatus un atsauksmes forumos ASV, Polijas, Krievijas un Zviedrijas lapās. Vienīgais, ko pašai nācās piepirkt klāt, bija lietus plēve. Ratu iegāde bija iemesls tam, lai sāktu reāli apzināties, kas mūs sagaida. Darbā iepazinos ar vienu klienti – 5 mēnešus vecu dvīņu mammu. Viņa sūdzējās, ka tieši dēļ tā, ka dvīņu rati parasti ir tik lieli, dvīņu mammas daudz lielākā mērā ir pakļautas piespiedu izolācijai no ārpasaules. Un ne jau tādēļ, ka negribētu kur iet. Vienkārši daudzas vietas dvīņu ratiem nav piemērotas. Tajā mirklī es noskurinājos domājot par mūsu dzīvošanu 4.stāvā. Apzinoties šo problēmu un to, ka ne vienmēr sanāks iziet pastaigā tik bieži kā gribētos, izdomāju veidu, kā daļēji to atrisināt. Mums ir milzīga lodžija. Izdomāju, ka mazos ne pastaigu dienās guldīšu tur. Tā nu dabūju lietotu ratu kulbu un šūpulīti, kur mazos guldīt un jutos apmierināta ar savu ideju.

Uz to, protams, neieciklējos, bet nevarēju nepamanīt informāciju par priekšlaicīgajām dzemdībām. Kaut kā daudz sanāca dzirdēt par mammām, kuras savus dvīņus bija dzemdējušas posmā no 32.-35. nedēļai. Tāpēc sāku pamazām gādāt drēbītes. Zinot, ka visticamāk dvīnīši būs mazi, gādājām 50.izmēra drēbes. Ar vecākajiem bērniem mazākais izmērs bija 56.un, ja atklāti, nemaz neaizdomājos, ka var būt arī TIK mazas drēbītes. Tāpat izsverot visus par un pret, nopirku arī dvīņu barošanas spilvenu. Lietotu. Jauni likās neadekvāti dārgi. Tās dvīņu mammas, kam izdodas barot ar krūti, visas kā viena teica, ka šis spilvens esot neatsverams palīgs. Manas draudzenes šausminājās, kad sāku stāstīt par tandēmbarošanu un dvīņu barošanas spilveniem. Un vispār par visu šausminājās 😀

Apkārtējiem šķita, ka man ļoti gribas ilgāk strādāt, jo pati neuzprasījos uz slimības lapu, par kuru no 20.grūtniecības nedēļas sākotnēji runāja mana ārste. Tā kā viss pamazām ritēja savu gaitu, ārste atļāva strādāt. Šajā apstāklī man strādāja pavisam cita psiholoģija. Automātiski šķita, ja nav slimības lapas, tas nozīmē, ka viss ir ok. Ka viss ir savās sliedēs. Pie tam šķita, ka es tur no sevis jūtu lielāku labumu, nekā vienkārši sēžot mājās. Mājās katrs darbs prasīja lielu piepūli, jo bez locīšanās vai staipīšanās nekādi. Vīrs 80% visu darīja pats. Agrāk viens, divi – viss pievākts. Tagad knapi tiku līdz 0.5 un jau smagi elsu. Tāpēc likās, ka labāk eju uz darbu un strādāju ar smadzenēm – lai nav sajūtas, ka vienkārši eksistēju. Gribējās no sevis labumu, maksimāli maz piepūlējoties. Negribējās vienkārši gulēt un sēdēt. Darbā to varēju realizēt. Pie tam man izveidojās labas attiecības ar manu aizvietotāju, kuru apmācīju. Līdz ar to liela dienas daļa pagāja arī sarunās, iepazīstot jauno cilvēku. Tas bija vēl viens aspekts – darbs man nodrošināja komunikāciju ar cilvēkiem klātienē, kuras trūkumu sapratu, ka noteikti izjutīšu, piedzimstot mazuļiem. Tiklīdz būtu parādījušies kādi riski (kā tas notika vēlāk 3.trimestrī), ņemtu slimības lapu bez domāšanas. Grūtniecība, manuprāt, ir reālisma paraugstunda – ir jāmāk būt pozitīvam, tomēr tai pat laikā ir jāapzinās arī iespējamie riski.

Aprēķinātais pirmsdzemdību atvaļinājuma datums bija 25.novembris, bet pirms tam izņēmu atvaļinājumu, un mana pēdējā darba diena bija 19.oktobris. Ja man nebūtu bijis atvaļinājums, es noteikti ārstei būtu lūgusi izsniegt slimības lapu uz to laiku. Ja pirmajā reizē devos BKA ar piespiešanos, tad šoreiz pēdējā nedēļā pirms atvaļinājuma skaitīju dienas. Tas pret dvīņu mammām tomēr nav taisnīgi, ka valsts nav padomājusi un nepiešķir garāku pirmsdzemdību atvaļinājumu. Tas neradītu milzīgu robu valsts budžetā, ja tiktu piešķirtas vismaz 2 vai 3 papildus nedēļas, salīdzinot ar vienīšu mammām. Jā, teorētiski ārsts var izrakstīt slimības lapu, tomēr, manuprāt, īsti pareizi tas nav.

Kad darbā bija palicis nostrādāt tieši 1 mēnesi, jutu, cik ļoti rosos – ar entuziasmu apmācīju savu aizvietotāju, darīju sen atliktas lietas: vārdu sakot, bija sācies sava veida ligzdas vīšanas sindroms. Pēdējā nedēļā tuvākiem un tālākiem kolēģiem nosūtīju e-pastu par tekošo nedēļu kā pēdējo darba nedēļu. Lasot pienākušās atbildes ar laba vēlējumiem un pateicības vārdiem, cik patīkami ar mani ir bijis sastrādāties, uznāca pat sava veida sentiments… Bija apritējuši 2 gadi kopš biju atgriezusies no BKA pēc abiem pirmajiem bērniem. Tad nu kādu dienu ienāca kliente, kuru pēdējo reizi redzēju tad – pirms tiem diviem BKA 2014.gadā. Šī ierauga mani un smejas: “Un atkal Tev vēders!” Atbildu: “Nu ja! Tad bija divi bērni pēc kārtas, tagad divi uzreiz!”

Pēdējās 2 darba dienas gan bija pēc pilnas programmas: pārvākšanās uz citu kabinetu, kliente pa telefonu izlamāja no panckām (vēlāk gan atsūtīja atvainošanās SMS), negaidīta prēmija no vadības un visam pāri laba vēlējumi turpmākajos 2 nepilnos gados. Visi gaidīšot atpakaļ. Bet es tikmēr ieripoju (vārda tiešā nozīmē) 3.trimestrī.

Nu ko – lai sākas mammošanās uz visiem 100%!

Īstenībā mums nebija tā, ka ziņu par gaidāmajiem dvīņiem varējām nesteidzīgi aptvert un izbaudīt staigājot rokās sadevušies saulrieta fonā, kad taciņā pa priekšu skrien mūsu abu vecākie bērni. Nē! Par jaunumiem uzzinājām pirmdienā – vīram sākās nakts maiņu nedēļa, kas nozīmē, ka uz otru darbu man vajadzēja braukt uzreiz pēc darba dienas beigām pamatdarbā. Tā kā ārste vizītes laikā uzreiz stingri noteica, ka dvīņu grūtniecība vienmēr tiks uzskatīta par augsta riska grūtniecību un man sevi ir maksimāli jāsaaudzē, ar vīru nolēmām, ka man otrs darbs visticamāk ir jāatstāj. Vienīgi, ka mana priekšniece jau nākamajā dienā devās atvaļinājumā – tas nozīmē, ka man maksimāli ātri ar viņu ir jārunā, t.i., tajā pašā dienā, kad jaunumus uzzinājām mēs paši. Un tas nozīmē ķēdes reakciju: tā kā abas manas priekšnieces ir ļoti labi pazīstamas savā starpā, noteikti par šo lietu būs jāpastāsta arī priekšniecei pamatdarbā. Un kā tas vispār izskatīsies – priekšnieki zina, bet tuvinieki nē?! Tātad arī tuviniekiem (vismaz pašiem tuvākajiem) jāpastāsta. Par pirmajām grūtniecībām pirmā uzzināja viena no manām labākajām draudzenēm – ļoti vēlējos šo tradīciju turpināt! Uh – kā to visu aptvert? 😀 Tā arī sāku – ar visiem pēc kārtas.

Sazvanīju otrā darba priekšnieci – ka gribētos ar viņu klātienes sarunu. Ok, sarunāts – pēc stundas. Noliku telefona klausuli. Ievilku elpu. Lai vai kā, tomēr mana mamma šajā situācijā ir pelnījusi būt pirmā, kas uzzina, ka kļūs par diviem mazbērniem bagātāka. Zvanīju, bet nedaudz nervozēju. Kāpēc? Manā paziņu lokā diezgan izplatīts ir viedoklis, ka ideālā ģimenē ir 2 bērni (lai gan kā mana ārste teica – viņas praksē arvien vairāk mammu uzskaitē stājas jau trešā bērniņa gaidībās). Ja ģimenē  ir vairāk bērnu, seko frāzes  “ak, nabadziņi” vai arī “ko viņi kā truši un tādi lauķi vairojas?! Nezina, kas ir prezervatīvi?”. Varbūt ne tik tiešā tekstā, bet zemteksts pasaka tieši to. Iespējams pilnīgi neapzināti, bet gan mana, gan vīramāte ik pa laikam izmeta pa frāzei, ka ar 2 bērniem gana, vairāk nevajag – būs grūti. Lai gan kā vīrs smējās – ko viņas vispār var teikt? Es pati esmu vecākais bērns 4 bērnu ģimenē, bet viņš – jaunākais bērns 3 bērnu ģimenē!

Tātad zvans mammai. Viņa paceļ klausuli. Man ir sajūta, ka sirds pa muti izvelsies. Sasveicinamies, parunājam kaut kādas sīkas muļķības līdz saku, ka šodien biju vizītē pie ginekologa? Mamma: “Ā, ja? Viss kārtībā?” Atbildu: “Esmu stāvoklī!” Var just, ka iestājās apmulsuma mirklis. Es pilnīgi nevienam tuviniekam nebiju teikusi par vēlamo ģimenes pieaugumu. Mamma: “Nopietni? Apsveicu!!!” Es: “Ēēē… Bet tas nav viss… Mums būs dvīņi.” Lai arī mūsu ģimenē nekad nav bijusi “uķi-puķi” valodiņa, tomēr nav tā, ka ikdienā lietotu lamu vārdus… Šoreiz mammas pirmā reakcija bija: “Nedirs..!” Es sāku ķiķināt: “Vispār ar šādām lietām nejoko!” Vēlāk, kā izrādās, mamma, lai arī ļoti priecīga par jaunumiem, tomēr atzina, ka visu nakti esot pavadījusi caurā miegā ar dīvainiem sapņiem. Esot bijis pārāk liels emocionālais šoks. Tāds pats šoks, kā viņa stāstīja, bija arī patēvam un jaunākajam brālim. Pēdējais uzzinot esot smējies, bet galvu ilgi turējis saķertu.

Pēc sarunas ar mammu braucu uz otru savu darba vietu – atgādināšu, ka kopš ziņas par dvīņu eksistenci, bija pagājušas tikai pāris stundas. Darbā, protams, pārsteidzu savu priekšnieci, bet ļoti saprotoši sarunājām, ka tur nostrādāju vēl divas nedēļas, kamēr man atrod aizvietotāju. Tajā laikā vīrs zvanīja savai mammai (atceros, ka pirmajā grūtniecībā es biju tā, kas viņai paziņo un uz viņas tekstu “kas uz sirds?” atbildēju ar “nē, kas zem sirds!”). Vīrs teica, ka uzreiz pēc manas aizbraukšanas uz darbu, esot gribējis ar kādu parunāt, lai nomierinātu nervus. Saruna izrādījās visnotaļ amizanta 😀 Pats viņš praktiski neko no sarunas neatcerējās. To man smejoties atstāstīja pati vīramāte. Vīrs sarunas sākumā reizes 10 esot atkārtojis: “Tu tikai nedusmojies! Tu tikai nedusmojies!” Vīramātei kā ļoti emocionālam cilvēkam pieklājas pēc šādiem vārdiem galvā pazibējušas miljoniem ne to labāko domu. Dzirdot viņas reakciju, blakus nemierīgs esot palicis arī vīratēvs un vīramāsa. Tad sekoja vīra “mēs tikai trešo gribējām…” un atkal “tu tikai nedusmojies!” Vīramāte vēl līdz galam nesaprotot, kas notiek, pārbijusies saka, lai tak beidzot runājot! Un tikai tad vīrs pasaka, ka gaidām dvīņus. Aha – traģikomiski 😀 Jūtot, cik nervozs ir vīrs, vīramāte sāka mierināt, ka viss taču kārtībā – galvenais, lai mēs paši nedarot muļķības.

Pirmais vakars pārdzīvots – pašiem joprojām šoks, vecākiem vēl lielāks. Lieta ar vienu darbu nokārtota. Pienāk rīts. Vīrs atnāk no darba. Atzīstas, ka vispār neko no nakts maiņā padarītā neatceras. Un vēl pārjautā: “Mums tiešām būs divi? Varbūt ārste ir kļūdījusies!” Nosmejos un atbildu, ka nē – pati redzēju divas pukstošas sirsniņas.  Pēc pāris dienām vīrs zvana un stāsta, ka tikko vetaptiekā aptiekārei jaunumus esot pateicis. Pilnīgi svešam cilvēkam. Netipiski viņam! Katrs ar stresu laikam cīnās savādāk 🙂

Nedēļas otrajā pusē par mūsu jaunumu pasaku arī pamatdarba priekšniecei. Ļoti priecīga gan par faktu, gan par to, ka uzzina to tik ātri. Man ir ļoooooti specifiski darba pienākumi, tāpēc jo ātrāk var sākt meklēt un apmācīt manu aizvietotāju, jo labāk.

Nedēļas beigās pie manis ciemos brauca draudzene ar savu ģimeni – tā, kura bija pirmā, kas uzzināja par manām iepriekšējām grūtniecībām. Arī viņa bija stāvoklī. Ar otro bērniņu. Lai arī termiņš bija pat nedaudz mazāks kā man, tomēr es par viņas grūtniecību zināju ātrāk nekā viņa par manējo. Viņa to uzticēja, jo sākotnēji pastāvēja tās pārtraukšanās draudi. Tas man bija emocionāli ļoti grūts laiks – katru rītu mosties un jautāt, kā pagājusi nakts un vai viņai viss ir ok, bet tajā pat laikā cenšoties viņas pārdzīvojumus neielaist sevī. Ciemojoties pie mums, kritiskais posms jau bija garām. Bija īstais brīdis. Ja atklāti – es nezinu, ko un kā būtu darījusi, ja viņa bērniņu būtu pazaudējusi, bet man būtu jāpaziņo, ka gaidu divus… Labi, ka viss labi! Ziņu, protams, uzņēma ar neviltotu prieku un sajūsmu. Sarunas uzbūve līdzīga – “Esmu stāvoklī!” -“Super! Apsveicam!” – “Bet tas nav viss! Mums būs dvīņi!” Un tad tās sejas izteiksmes 😀 Arī turpmāk visā šajā paziņošanas pasākumā tieši sejas izteiksmes bijušas tās, kas mūs smīdināja visvairāk! Bija tiiiik interesanti vērot cilvēkus! Domāju, ka tikpat interesanti kā manai ārstei vērojot manu sejas izteiksmi, kad viņa to paziņoja man 😀

Esam trīs ļoti tuvas draudzenes, tāpēc tiklīdz šī bija aizbraukusi, kā pienākums likās pazvanīt arī otrai. Pirmā vēlāk teica, ka tās pāris stundas līdz uzzināja arī otra draudzene, viņai vilkās veselu mūžību – tik ļoti watsapā esot gribējusi sākt sist klačiņu par un ap jaunumiem. Otrā draudzene pēc mana ievada, ka gribu pateikt ko svarīgu, uzreiz esot sapratusi – vai nu esmu nomainījusi savu darba vietu vai arī esmu stāvoklī. Uzminēja. Bet, protams, arī viņai ziņa par dvīņiem bija milzīgs pārsteigums. Pati gan atzina, ka savulaik esot runājusi ar savu vīru, ka būtu forši, ja pašiem kādreiz dvīņi pieteiktos. Lai vai kā, šī draudzene no mums visām ir vispragmatiskākā. Arī viņai ir divi bērni, tomēr blakus neviltotajam priekam varēju just arī sava veida piesardzību – kā gan mēs ar to tiksim galā, kā noritēs grūtniecība u.tml. Sarunas laikā es pat paspēju uzmest lūpu – līdz šim visi, lai arī kāda nebija reakcija, ļoti priecājās, dēvēja to par dubultu svētību u.tml. Viņa bija pirmā, kas lika aizdomāties par reāli praktiskām lietām. Un taisnība jau vien viņai bija – paralēli priekam, protams, jāsaprot, ka dzīve ļoti izmainīsies.

Tā kā no visiem brāļiem un māsām man vistuvākās attiecības ir ar brāli, ar kuru man ir pusotra gada starpība, viņš ar savu ģimeni bija nākamais, ar kuru runājām. Aizbraucām ciemos. Bija jauks vasaras vakars. Sēdējām viņu mājas pagalmā un sākām sarunu ar “mums ir jaunumi”. Brāļa draudzene iespurdzās: “Tu esi stāvoklī?” Es: “Jā, ar dvīņiem!” Visiem acis lielas, bet smaidi līdz ausīm. Un brāļa pirmais teikums: “Tas ir pizd**s!” Tajā vakarā mēs pie viņiem nosēdējām vairāk kā divas stundas, runājām par visu ko, bet ik pa 15 minūtēm viņš skatoties tālumā izmeta šo frāzi un atgriezās pie dvīņu tēmas. Tā kā viņu ģimenē jau ir 2 bērni, un viņi ik pa laikam kopā ar savējiem  pieskatīja gan brāļa draudzenes māsas bērnus, gan mūsējos, nosmējās, ka turpmāk ļoti vajadzēs pārdomāt mūsu lūgumu pieskatīt mūsējos. Jo tak četri! Es papildināju, ka, manuprāt, jebkurš, kurš mūs gribēs aicināt pie sevis ciemos, vairākkārt par to padomās, jo mums sešiem vien būs vajadzīgs atsevišķs viesību galds 😀

Pagāja vēl pāris dienas un zvanīju savai jaunākajai māsai. Manas māsas reakcija bija: “Apsveicu!” Un tad klusi tika nočukstēts: “Jēziņ….” Arī viņa bija stāvoklī. Ar pirmo bērniņu – tik, ka viņai bija jau sācies otrais grūtniecības trimestris. Kad viņa man paziņoja, ka gaida bērniņu, tajā laikā trešais mums bija tikai galvās, bet pie sevis nodomāju – nu gan mūsu mammai būs mazbērnu birums. Beigās sanāca lielāks, nekā biju domājusi!

Visnotaļ amizanta bija vēl vienas manas draudzenes reakcija. Man viņa par šo faktu ar putām uz lūpām bija jāpārliecina minūtes 10. Neticēja. Domāja, ka nesu viņu cauri. Tikai sākot stāstīt ļoti specifiskas grūtniecības lietas (ka nav vienolas dvīņi u.tml.) beidzot sāka ticēt. Vēl cita draudzene no priekiem sāka raudāt. Un te nu bija mana un vīra kārta ķiķināt – visi tāāāā priecājas, bet audzināt vajadzēs mums 😛 Protams, bija patīkami, ka citi, uzzinot par dvīņu grūtniecību, teica, lai droši grūtniecības laikā vai pēc dzemdībām lūdzam viņiem palīdzību. Tāpēc cerēju, ka mums pašiem pietiks drosmes to lūgt un nebūs tas “ai, ko tad mēs ar savām problēmām”. Tāpat gribējās ticēt, ka šie solījumi nav parastas pieklājības frāzes, un uz lūgumiem viņi tiešām atsauksies. Tas bija kādu pusgadu pirms paliku stāvoklī, kad nodomāju – vai tad vecāku dzīvē var būt vēl kas grūtāks kā divi mazi bērni ar minimālu gadu starpību?! Un tad dzīve noteica: “Paga, paturi manu aliņu!” Un nu mums būs bērni ar, iespējams, pāris minūšu starpību. Tāpēc palīdzība no malas noteikti būs vajadzīga!

Daudzas slēpj savu grūtniecību maksimāli ilgi. Nenosodu. Tomēr man ir  viens svarīgs aspekts – gribēju, lai man apkārt esošie cilvēki zina, ka esmu grūtniece. Lai man nav jādomā attaisnojumi, kāpēc esmu tik miegaina (par šo nākamajā bloga ierakstā) vai arī, lai izvairītos no sarunām par nepatīkamām tēmām. Piemēram, pāris dienas pirms ārsta vizītes, kad jau zināju, ka esmu stāvoklī, bet ne par dvīņiem, vīramāte aizgūtnēm par abortiem runāja. Nu nē! Savā gadījumā esmu sapratusi arī to, ka ir forši, ka apstākļu spiesti tik ātri apkārtējiem šo jaunumu atklājām. Visi tiešām priecājās. Apzinos, ka nebūs rožu lauks, tomēr šie labie vārdi nomierināja un pieklusina to pirmo šoku.

Nu ko – ieskrienamies pirmajā trimestrī!

No sākuma prologs visai tai dvīņu lietai… Kad viens pēc otra ar pusotra gada starpību piedzima dēls un meita, mājās biju “nosēdējusi” 3 gadus 9 mēnešus un 10 dienas. Man ļooooooti gribējās uz darbu, lai gan atzīšu, kas tas saistījās ar tik milzīgu trauksmi, ka pirms to darīt, apmeklēju psihoterapeitu. Meitai bija jau 2 gadi, bet atklājās, ka man bija pēcdzemdību depresija. Paldies Dievam, vieglā formā, tāpēc veiksmīgi tiku ar to galā. Atzīšu, ka tas man deva neatņemamu dzīves pieredzi.

Tajā laikā doma par vēl kādu bērnu bija gluži kā bubulis. Ļoti vēlējos socializēties ārpus mājām ne vien kā mamma, bet arī kādā citā lomā. Ja es vēl kaut kur galvas tālākajā nostūrī iedomājos, ka vaaaaaaarbūt kaut kad varētu domāt par trešo bērnu, piemēram, pēc gadiem 5 vai 6 (ha – vecākā dēla un dvīņu gadu starpība būs gandrīz 6 gadi), tad vīram šī doma šķita kaut kas no zinātniskās fantastikas. Lai arī ļoti saspringti, tomēr bija labi tā, kā bija: mums bija paveicies atrast fantastisku auklīti, vīram pielikums pie darba algas, man, pēc pāris mēnešiem atgriežoties pamatdarbā, pilnīgi negaidīti tika piedāvāts darbs vakaros uz pusotru/divām stundām. Kāds vēl tur trešais bērns? 🙂

Bija pagājis aptuveni pusgads, kad sāku justies ļoti slikti – gan emocionāli, gan fiziski. Bija grūti apvienot labas darbinieces un labas mammas lomas. Kā jau tajā vecumā “pieklājas”, bērni daudz slimoja. Ar manu perfekcionismu darbā gāja grūti – šķita, ka iepriekšējās darbinieces to gadu laikā, kad biju prom, daudz ko salaidušas dēlī (viņām gan bija arī dažādu apstākļu attaisnojums). Un man tas viss noteikti ir jāizlabo! Ļoti strauji sāka kristies svars, parādījās arī citas veselības problēmas. Apmeklēju kādus 6 dažādu speciālitāšu ārstus, veicu dažādus izmeklējumus. Šo to atklāja, tomēr ne tik nopietnā līmenī, lai tas izskaidrotu manus simptomus. Šo to lika darīt – kaut kas uzlabojās, kaut kas nē. Ģimenes ārste plātīja rokas.

Pagājušo Ziemassvētku laikā dažādu apstākļu iespaidā un sarunās ar interesantiem cilvēkiem manī pavisam nemanot dzima doma, ka varbūt jāmaina sev apkārt esošie apstākļi. Zemapziņā nojautu, ka liela vaina ir mans otrs darbs, bet nekādi nespēju no tā aiziet. Un tad iedomājos par trešo bērniņu. Puisīti. Nezinu, kāpēc tieši puisīti. Vienu rītu pamodos un man pat viņa vārds jau bija galvā. Tā pēkšņi. Pagāja aptuveni 2 nedēļas, kad tā doma mani burtiski bija apēdusi. Un nez’, kāpēc smadzenēs urķējās vēl cita doma – bērniņš ir tas, kas mani izārstēs. Jo varbūt tiešām vainīga psihosomātika un ķermenis sauktin sauc pēc pārmaiņām? Zinu, ka izklausās traki. Pie tam uzlikt tādu iedomu slogu vēl nedzimušam, pat zvaigznēs neieplānotam bērniņam…

Kā liela plānotāja, izdomāju, ka vasarā varētu kaut ko sākt darīt lietas labā. BET! Bija jāizdara tāda lieta, kā ar maniem plāniem jāiepazīstina arī mans vīrs 😀 Viņš, protams, bija šokā. “Tu traka? Kāds bērns??? Noteikti nē!” Bet es visu laiku visur saskatīju (vai arī gribēju saskatīt) dažādas zīmes. Kad ģimenes ārste sūtīja uz magnētisko rezonansi, pārjautāja, vai neplānojam ģimenes pieaugumu. Samulsu un nomurmināju, ka laikam jau jā. Dēlam dārziņā bija pasākums, kura laikā vecākiem vajadzēja uzminēt kuru no zīmējumiem ar saviem ģimenes locekļiem ir zīmējis pašu bērns. Es uzminēju, tomēr samulsu, jo dēls bija uzzīmējis, ka mums ģimenē ir 3 bērni (lai arī gribēju bērniņu, tomēr ne bērniem un nevienam citam par savām vēlmēm neteicu). Audzinātāja visu klātbūtnē tik noteica – dēls esot zīmējis vēlamo, nevis esošo situāciju. Zāli pārņēma silti smiekli. Mēs ar vīru smējāmies līdzi un saskatījāmies.

Vai nu tā bija mana runāšana par un ap, kas vīram apnika vai arī dažādu citu apstākļu kopums (piemēram, mans pamatdarbs ir mana sirdslieta, bet viss tur sāka virzīties uz leju – izcils laiks, lai ietu prom), tomēr arī viņš beigās piekrita trešā bērna izaicinājumam.  Lai gan pukojos par šādu teikumu, tomēr atceroties to laiku, vīrs mani joprojām mēdz ķircināt ar “vai tad man bija izvēle?”.

Varam būt milzīgu pateicību parādā Dievam, visumam, gēniem (katrs, lai to sauc tā, kā pašam tīk) par to, ka gan pirmie bērni, gan šie mums izdevās pirmajā piegājienā (formulēšu to tā). Mums ir labi draugi – precēts pāris, kuriem ar šo ir milzīgas grūtības. Labi, ka zinātne attīstās, un nu viņi ar medicīniskās apaugļošanas palīdzību gaida jau otro mazuli. Ko es ar to vēlējos pateikt? To, ka es saprotu gan tās laimīgās sievietes, kuras paliek stāvoklī ļoti ātri, gan arī tās, kurām ir vajadzīgs laiks, milzu pacietība un līdzekļi. Tas, ka man tik tuvam cilvēkam ir šādas problēmas, ir licis uz daudzām lietām paskatīties no cita skatpunkta, kā arī novērtēt to, ka ir lietas, kuras nedrīkst uztvert kā pašsaprotamas. Lai gan atzīšos, ka mums ar vīru ir jociņš – mums atliek tikai vienam uz otru paskatīties un… esmu jau stāvoklī.

Sakot, ka dvīņu grūtniecības laikā esot ļoti izteiktas agrīnas grūtniecības pazīmes. Jā! Esmu tas piemērs no grāmatas, kas to var apliecināt.

*Pirmkārt, lai gan zināju, ka drošībai jānogaida laiks, tomēr grūtniecības testu uztaisīju pat pāris dienas ātrāk, nekā parasti tiek rekomendēts. Tā kā viņi tur bija divi, tad grūtniecības hormoni tiešām izstrādājās dubultā un ar lielu jaudu – testā parādījās divas ļoti izteiktas svītras.

*Otrkārt – pasteidzoties notikumiem uz priekšu – man bija divolu dvīņi. Tas nozīmē, ka tika apaugļotas divas olšūnas. Ovulācijas laikā norma ir viena olšūna, tomēr sievietēm ap 35 (neeeee – man tad bija vēl tikai 32 :p ) organisms mēdz izstrādāt brīnumus un sagādāt divas. Varbūt tā ir sakritība, bet es tiiiiiik ļoti jutu to ovulācijas laiku! Likās, ka esmu saķērusi kaut ko – sāpes, temperatūra… Vēlāk, kad ārste nosauca iespējamo olšūnu ieligzdošanās laiku, sapratu, ka biju jutusi pat to. Varbūt zemapziņa izspēlēja kādu joku, jo nezinu, vai maz ko tādu var just. Tomēr jāatzīst, ka dvīņi mani darīja divtik jutīgu. To apliecina arī tālāk rakstītais.

*Treškārt – nelabumi! Pirmajās grūtniecībās nebiju piedzīvojusi, ka tie nomoka jau īsi pēc grūtniecības testa veikšanas. Tiešām ļoti ātri un izteikti.

*Ceturtkārt – miegs. Gaidot rindā uz pirmo vizīti, es atgūlos uz sāna un cīnijos ar to, lai neaizmigtu. Sākumā medmāsa nobijās, ka esmu paģībusi.

*Piektkārt – nojautas. Protams, ne jau apziņas līmenī, bet tomēr… Dienu pirms vizītes pilnīgi nepzināti internetā meklēju informāciju par to, kāds ir tas termiņš, kad var pateikt, ka gaidāmki dvīņi. Informāciju atradu, bet uz sevi neattiecināju. Vizītes dienā brokastojot kā no zila gaisa prātā iešāvās doma – nez’, kā mūsu guļamistabā izskatītos divas zīdaiņu gultiņas? Cik ātri tas iešāvās prātā, tik ātri arī aizšāvās prom, lai gan paspēju to vizualizēt.

Tā nu miegaina un nelabi dūšaina sēdēju ārstes kabinetā. Pateicu par testu. Viņa nosmaidīja, īsi pierakstīja visu citu infomāciju, kas nepieciešama (eju pie viņas jau 15 gadus un biju uzskaitē ar abām pirmajām grūtniecībām, tāpēc viņa mani zina kā savus 5 pirkstus) un aicināja visu apskatīt USG. Ērti iekārtojos. Viņa skatās: “Apsveicu! Redzi – re, kur sirsniņa! Ā un tepat ir arī otra. Tev būs dvīņi. Laikam tik ļoti gribēji, ka tiki pie diviem! ” Viss mans miegainums tajā mirklī pazuda, un es gandrīz vai salauzu to USG uzparikti, jo pielecu sēdus un pārsteigti jautāju: “Kā? Dvīņi?” Šoks bija neaprakstāms. Tiešām divas spēcīgi pukstošas sirsniņas! Parasti pēc USG ārste aiziet pie galda sarakstīt papīrus, tomēr redzot manu pārsteigumu, palika kopā ar mani, kamēr apģērbjos un sāka mierināt: “Tā ir Dieva laime, tas ir dubults prieks! Ne katram ko tādu izdodas piedzīvot. Īstenībā tikai aptuveni 1 no 80 grūtniecībām ir dvīņu grūtniecība. Es tieši visu rītu netiku vaļā no domas, ka man uzskaitē sen nav bijusi dabiska dvīņu grūtniecība. Un te nu Tu esi! Gan jau izaudzināsiet!” Viņas čalošanu pārtraucu ar vārdiem: “Es to visu saprotu, bet būtu labi, ja jūs to visu izstāstītu arī manam vīram. Man viņu vajadzēja tā kā pierunāt uz trešo…” Protams, biju apjukusi, bet iekšēji ļoti laimīga un smaidīga. Nevienā mirklī neraudāju par to, ko gan tagad darīt. Lai gan lasot daudzus citu dvīņu mammu pieredzes stāstus, vairums ir raudājušas. Un es ticu, ka tā, jo blakus priekam viennozīmīgi ir arī neziņa – kā nu būs?!

Braucu mājās un domāju, kā pateikt vīram. Dvīņi rados bija gan viņam (vīra omei piedzima dvīnīši, bet diemžēl nomira), gan man (mammas māsas bērni – mans brālēns un māsīca – ir dvīņi), bet tak nevienu mirkli pat prātā neienāca, ka šie fakti kaut kādā veidā varētu attiekties arī uz mums. Naivie!

Atbraucu pie mājas. Atslēdzu durvis. Pretī nāk vīrs un jautā: “Nu? Viss kārtībā?” Tā kā neko citu pa ceļam nebiju izdomājusi, tiešā tekstā vārgi smaidot noteicu: “Mums būs dvīņi…” Vīra neticību pāris sekundēs nomainīja šoks un tad gājiens uz guļamistabu, kur, saķēris galvu, viņš apsēdās uz gultas malas. Sīki un smalki pārstāstu vizītes gaitu – to, ka tie ir divolu dvīņi un nebūs identiskie. Katram ir sava “mājiņa” un sava placenta – drošākais no dvīņu grūtniecības veidiem. Nepaiet ne 20 minūtes, kā sākam ķiķināt un izmest dažādus jociņus. Un kopā atceramies un pasmejamies par situāciju, kad nelielā izbraukumā pirms pāris nedēļām kopā ar bērniem, vīrs pa mašīnas logu atzinīgi pamāja un uzsauca “malacis” vīrietim, kas stūma dvīņu ratus. Šādi smejoties es sapratu, ka viss būs labi!

Pasaucam bērnus. Jau pie pozitīva grūtniecības testa viņi bija informēti, ka mamma gaida bebīti. Un, lai arī mazi, tomēr norunu, ka citiem nedrīkst to teikt, viņi pildīja ar milzu apņēmību – kā tādi partizāni. Bet, protams, neizpratne arī viņu acīs un meitai uzreiz jautājums: “Bet kur uzradās tas otrs bebītis?” Vīram momentā izspruka: “Maksimā bija atlaides!”

Paši pārsteigti, bērni pārsteigti, bet kā izrādās – lielākie pārsteigumi vēl tikai priekšā, kad jaunumus uzzināja mūsu radi, draugi un paziņas…